Ziema beigusies! Lai dzīvo ziema!

Tā izskatās, ka normāla ziema (tīri latviskā izpratnē) ir beigusies un sākusies Bergenas ziema. No sniega, kurš pāris nedēļas atpakaļ bija tikpat daudz cik Latvijā, vairs nav palicis pāri it nekas.

Vēl kādu nedēļu atpakaļ bija tā, ka no rīta sniga, bet vakarā jau lija lietus. Tu iekāp tramvajā apsnidzis, bet pēc 20 minūtēm, kāpjot ārā un ejot uz mājām, esi jau izlijis slapjš.

Tagad nokrišņi ir tikai šķidrā veidā.

Šodien spīd saule (drusku), no rīta čivināja putniņš, +7 C, norvēģi staigā T-kreklos...

Varbūt nevis ziema, bet tomēr pavasaris?

Bīstamā pilsēta

Šī tiešām ir vien bīstama pilsēta, sevišķi ziemas laikā.

Nepārprotiet - staigāt apkārt pa naktīm ir gana droši (neesmu gan īpaši mēģinājusi). Kaut gan, atsaucot atmiņā dažādas ainiņas - es neesmu manījusi policistus uz ielām. Ko tur: es pat gandrīz nevienu policijas mašīnu neesmu redzējusi. Kādu reizi puiši (un meitenes!) no Securitas palīdz kādām “sagurušam” pilsonim atrst ceļu uz mājām. Bet tādu “sagurušu" pilsoņu nav daudz.

Tāda ziema, kāda ir šogad un bija arī pagājušo gadu, te nav parasta lieta - sniegs nenokūst jau kopš novembra sākuma. Bijušas jau arī lietainas ziemas dienas, bet tajās pāris dienās lietus neko būtisku nav spējis panākt. Sniegs tiek tīrīts cītīgi uz ielām un citur (tikai ar tehniku - neesmu nevienu sētnieku redzējusi). Pat 24.decembra rītā apvidus auto ar pierīkotu sniega lāpstu priekšā un sāls kaisāmo aparātu aizmugurē cītīgi skrāpēja afsaltu zem mana loga.

Bet tik un tā... Ja šajā laikā ienāk prātā pastaigāt pa pilsētu, tad var nākties sastapties ar nepārvaramām ielām - slīpums ir tik liels, ka jābrīnās, kā novietotās automašīnas vēl nav vienkārši noslīdējušas no kalna, jo nav iespējams ne uziet, ne noiet pa šo ielu - slīd. Un tad ir jāmeklē alternatīvas - kāds apvedceļš ar lēzenāku kritumu.

Bet visu to ņemot vērā - es vēl neesmu redzējusi nevienu nopietnu avāriju. Kādas pāris noliektas ceļazīmes, kuras aizķēris kāds pa ledu slīdošs auto, jo bergenieši jau nav pieraduši pie tādām ziemām.

Vakar braucu ar autobusu uz darbu. Pie Møhlenpris ir tāds satiksmes pārvadu sazarojums - gandrīz kā pie Dienvidu tilta. Tikai te viss ir šaurāks, mazāks un stāvāks. Autobusi bija sastājušies rindā pie viena strauja un stāva pagrieziena uz šoseju - pa apledojušo ielu bija gandrīz neiespējami tikt augšā. Tad lielie, neveiklie transporta līdzekļi “sastūmās” atpakaļ iekšā tunelī un ar ieskrējienu mēģināja pievārēt stāvo pagriezienu. Autobusi bija pustukši, tāpēc izdevās. Bet ja ceļš būtu nekaisīts arī ap pl.16.00, kad visi atgriežas no darba, tad tas nebūtu bijis iespējams.

Lūk tā. Bīstami gājējiem, bīstami braucējiem. Kaut gan pēdējie jau tālu neaizslīdēs - agri vai vēlu “atdursies” pret kādu fjellet, bakken vai høyden.

Bloga tukšums

Jau kādu laiku manā blogā manāms informācijas iztrūkums. Nācies saņemt arī dažus “pārmetmus” šajā sakarā. Bet vēlēšanaš rakstīt nav apsīkusi, tikai tā ikdiena apēd visu laiku. Un tad, kad iedomājos, cik daudz lietu es vēl tomēr neesmu paspējusi izdarīt...

Iesākumā likās, ka priekšā 10 gari studiju mēneši, bet tagad jau puse no man atvēlētā laika jau pagājusi. Kā tas laiks skrien... Tāds pusmūža cilvēku novērojums.

Atceros vienu populārzinātnisku raidījumu par cilvēku laika izjūtu - dažādos savas dzīves posmos mēs laika plūdumu izjūtam savādāk. Tantuki sēdēja pie mājas uz soliņa un “trieca” par šo un to. Tas tika attēlots ar paātrinātu kadru slīdējumu. Bērnu dauzīšanās, turpretī, - palēninātā versijā. Vai tiešām var tā būt, ka katram no mums laika ritējums sajūtams citādi?Katram no mums bērnībā ir bijuši brīži, kad ir sajūta - šīs 15 minūtes nebeigsies nekad. Bet tagad reizēm diena paiet, un tu atjēdzies tikai vakarā. Un veidojot dienas bilanci - gandrīz nekas nav paveikts.

Tā, aizfilosofējos... Te jābeidz, citādi būs jāmaina virsraksts.

Secinājumi - labošos. Jo pašai jau būs interesanti palasīt par saviem piedzīvojumiem un novērojumiem kaut kad vēlāk.

Un tagad būtu laiks sākt lielu nodaļu ar nosaukumu “God Jul!”.

Jāizdara

Veidojas tāds neliels sarakstiņš ar lietām, kuras jāizdara, kamēr esmu šai kalnu un troļļu zemē. Vai arī sarasktiņš ar lietām, kuras jāparāda katram draugam, kas brauks uz Norvēģiju.

Un vienu lietu es noteikti darīšu pati - vēl un vēl.

Vilciena biļetes maksā salīdzinoši lēti, ja pasūti internetā iepriekš, un braukšana cauri Hordaland IR jāizbauda!

Ar tādu skaudību skatos uz pāri labākajos gados, kuris ar savu pusprofesionālo Canon ķer katru mirkli, katru skatu. Un to var darīt nepārtrauki. Es savu Niku atstāju mājās… Negribēju stiept… Kādreiz trūkst vārdu, lai aprakstītu savu muļķību. Bet ar to fotogrāfēšu reizēm var iebraukt citā grāvi - reizēm sanāk tā, ka visu esi skatījis tikai caur kameras aci vai ekrānu. Un varbūt nav arī slikti reizēm nepaņemt to aparātu...

Tik skarbi un skaisti. Kroplīgi bērziņi, akmeņu lauki. un tanī tukšumā viens mazs namiņš, drusku sašķiebies, ar vienu mazu lodziņu un neproporcionāli milzīgu skursteni, kas salikts no akmeņiem. Pamet skatu uz otru pusi - ūdens zilgme, un tālumā - ledājs.

Tunelis. Krāčains strauts. Tunelis. Civilizācija - pilsēta, mašīnas, atkritumu savācēji. Atkal tunelis.

Sajūsmina un drusku biedē "akmeņu ķeramie" nožogojumi - tīkli, metāla sētas, kas domāti, lai aizturētu šļūdoņa radītos nogruvumus.

Vientulīgo akmens klajumu, kur grūti atrast kādu kociņu, pēkšņi nomainīja pa pļavu lēkšojošs aitu bars.

Geilo. Pavisam tuvu pie sniegotajām virsotnēm un aitām.

Pirmās 3 stundas no šī 7 stundu ceļojuma bija krietni aizraujošākas pilnīgi noteikti.

Piedzīvoju arī kārtējo nesamērību cenās. 5 stundas ceļā - sagribējās karstu dzērienu. Aizsteberēju līdz restorāna vagonam - to izdarīt nemaz nav tik viegli, jo vilciens visu laiku līkumo. Un tad es nevarēju saprast - kāpēc es samaksāju 25 NOK par kafiju papīra krūzītē no termosa, ja tieši tādu pašu kafiju, bet kartsu no automāta var Grīga hallē dabūt par 5 NOK (nu, protams, ne jau koncerta "bufetē", bet gan orķestra telpās).

Dārgais lasītāj, šī bija reportāža no ceļa posma Bergena - Oslo. Bildes sekos pēc pāris nedēļām, kad mērošu šo ceļu vēlreiz. Tad gan paņemšu aparātu. Tikai tik ideālu laiku kā šodien diezin vai varēšu apsolīt.

The Rain

Tas ir sācies!

Un pie tā vainīga esmu tikai un vienīgi es!

Gandrīz 2 nedēļas Bergenā bija vienkārši burvīgs laiks. Cilvēki gāja pastaigāties, sauļojās uz savām terasēm, parkos. Priecājās. Bija silti. Kad iesākās otrā nedēļa, bija sajūta, ka viņi vairs nezina, ko darīt tik jaukā laikā. Izcili saulainās dienās pa retam pamanīju kādu ar gumijniekiem kājās - sailgojušies.

Kad otrā nedēļa gāja uz beigām, un jaukais laiks vēljoprojām saglabājās, norvēģi purināja galvas un teica, - tas nav normāli, tā nemēdz būt; drīz sāks līt...

Biju jau piedzīvojusi pāris lietainas dienas. Nav nekāds prieks visu dienu staigāt slapjām kājām. Tad ar skaudību noraudzījos visādos stilīgos gumijas zābākos, puszābākos, gumijniekos uz neliela papēdīša. Rozā, dzelteni, ar puķēm, ar šņorītēm - kādus tik vēlies. Bergenā tas ir stilīgs aksesuārs - izejamie gumijnieki. Nezinu kā citur, bet pie mums, Grīga akadēmijā, daudzi savus gumijas zābakus atstāj garderobē, un pa skolu staigā zeķēs. Tādās kārtīgās, biezās vilnas zeķēs. Pati redzēju, kā viena flautiste orķestra mēģinājumā sēdēja un adīja, kad viņai nebija jāspēlē.

Tā nu cieši biju nolēmusi atrast "savus" zābākus. Kamēr laiks vēl labs... Atradu arī. Nesu nu priecīga uz māju gaidīt Lietu. Un ilgi nebija jāgaida - nākamajā dienā Lietus sākās. Līst jau nedēļu. Nu es taču vēl varēju pagaidīt ar to zābaku pirkšanu, vai ne? Tad arī Lietus būtu gaidījis.

Šodien ieraksts ar orķestri. Hetlevik - drusku ārā no centra. www.kulturfabrikken.no

Visi ievilkuši elpu, lai sāktu... Un tad izdzird... Lietus.

Diriģents nolaiž rokas. Lietus pārāk skaļi atskan pret jumtu.

- Varbūt pagaidīsim, kamēr beigsies? - saka diriģents. Un pēc brītiņa piebilst,- ...līdz martam.

Pasaka par pazudušo kalnu

Man aiz logas paveras skats uz vienu no 7 Bergenas kalniem. Bet reizēm - kalna vienkārši nav! Vai arī tas ir izmainījies līdz nepazīšanai. Un tad radās pasaku par pazudušo kalnu.

Pasaka par pazudušo kalnu.

Reiz bija kalns. Viņš pats neatcerējās cik ilgi jau te stāv. Un sauca viņu - Kalns. Pametot skatu apkārt, viņš redzēja vēl 6 kalnus, bet nesanāk jau aiziet un parunāties, ja esi pārāk aizņemts ar to, ka esi kalns.

Kalna pakāji patīkami kņudināja Pilsēta. Visjaukāk bija no rītiem. Cilvēki no rīta cēlās, kaimiņš ar kaimiņu sasaucās, devās dienas darbos. Un kad ļaudis pa vienam vakaros atgriezās mājās, sadedza lukturos sveces, un, kad Kalns sajuta gatavoto vakariņu aromātu, viņu pārņēma pilnīgās laimes sajūta.

Ja pienāca sestdiena, un vējš pūta no dienvidaustrumiem, tad tā bija Kalna laimīgā diena. Tad saimnieces krāsnī cepa pīrāgus, gaļas sacepumus, šokolādes un biskvīta kūkas, un vēl daudz ko citu. Smaržas lēni, vai ar straujāku vēju pūsmu pacēlās līdz Kalna virsotnei. Biežāk gan vējš pūta no Okeāna, ass un brāzmains, bet Kalns pret to bija nodrošinājies, uzaudzējot biezu mežsegu uz sava ziemeļu sāna. Un viņš jutās ārkārtīgi noderīgs, aizturot brāzmainos vējus, lai tie nejoņotu starp pilsētnieku mājām, nenorautu jumtus un pastkastītes.

Kalns ļoti centās, lai uz viņa nogāzēm augtu vislielākas baravikas, visleknākie mellenāji, visbrangākās brūklenes. Tas no viņa prasīja ne mazums pūļu. Un tas bija tik patīkami, kad agrā svētdienas rītā Kalnu pamodina kāds sēņotājs vai ogotājs, kurš uzrāpies gandrīz līdz pašai korei. Tas tā kutināja sānus, ka Kalnam bija ļoti jāturas, lai nesāktu ķiķināt. Bet sēņotāji un ogotāji tik reti apmeklēja Kalnu.

Viņš ar skumjām noskatījās pāri Pilsētai uz Skaistāko Kalnu un uz Augstāko Kalnu. Katru dienu cilvēki pielika pūles, lai tajos uzkāptu un vērtos lejā uz Pilsētu. Cilvēki bija ierīkojuši tramvajus un pacēlājus, lai viņiem nevajadzētu kājām mērot ceļu augšup. Viņi pavadīja tur visas brīvdienas, atpūšoties, ēdot saldējumu, pastaigājoties. Bērni rotaļājās rotaļu laukumos. Jaunieši devās piknikos, sēdēja ap ugunskuru, dziedāja dziesmas, iemīlējās. Kalns vienmēr nolūkojās uz to, un viņam tik ļoti gribējās, lai arī te notiktu kas tāds.

Bet Skaistākais Kalns un Augstākais Kalns neizrādīja ne mazāko prieku par to, ka ļaudis tik ļoti iemīļojuši viņus. Viņi necentās, lai nogāzēs augtu skaistākās mellenes un brūklenes. Tad, kad Okeāna vējš pūta viņiem sejā, viņi saviebās. Dienās, kad spīdēja saule, un gandrīz visi pilsētnieki un pilsētas viesi gribēja pie viņiem atpūsties, šie kalni skaidri un nepārprotami rādija, ka jūtas iztraucēti, un šāda vispārējā kņada viņiem nav pa prātam.

Tad Kalns savilka mākoņus pār savu galvu. Lai neviens neredzētu asaras, kuras neapturamas laužas uz āru.

Bet vienu dienu Kalns bija pazudis.

Ļaudis, kuri dzīvoja Kalna pakājē, to pamanīja tad, kad vējš brāzdamies rāva cepures no galvām. Viņi iznāca no saviem mājokļiem, un, galvas atmetuši lūkojās tur, kur kādreiz bija stāvējis viņu Kalns. Tā viņi nostāvēja visu dienu, nezinādami, ko tagad iesākt. Bet Kalns bija aizvēris asarām pielijušās acis, un aiz skumjām palicis neredzams. Vakaram nākot Klusums, kas valdīja visapkārt, beidzot izvilināja Kalnu no dziļajām skumjām, kurās viņš bija nogrimis. Viņš atvēra acis un ieraudzīja pilsētniekus, kas mulsumā raudzījās uz Kalnu. Viņi tā bija raudzījušies visu dienu, nespēdami saprast, kas noticis ar Kalnu. Asaras atkal grasījās aizmiglot šo neatkārtojamo skatu. Atkalredzēšanās prieks un skumjas, kas vēl turēja Kalnu savā varā.

Ieraudzījuši, ka Kalns atkal stāv savā vietā, ļaudis nu devās katrs uz savu mājokli. Kopš tās dienas Kalna un pilsētnieku ikdienā nekas daudz nemainījās. Pa retam kāds sēņotājs un ogotājs uzkāpa Kalnā. Brīvdienās daudzi devās uz Visskaistāko Kalnu un Visaugstāko Kalnu.

Tā nereti arī gadās, ka negūstam piepildījumu no tā, kas mums ir, no tā, kas mēs esam. Laime ir saprast to, kas tu esi, būt pašam. Būt laimīgam. Bet nekad nebeigt sapņot...

Nu kas tas par darba laiku?!

Biju dikti nikna!

Norvēģu VIDs (skattetaten) darba laiks 10-14, katru dienu.

Nu kas tas par darba laiku?! Ko lai izdara cilvēks, kuras jāstrādā katru dienu līdz 16, piemēram, un viņam nepieciešams atskaitīties ar saviem samaksātajiem nodokļiem?

Bet vispār esmu ievērojusi, ka sabiedriskais transports arī vispilnākais ir laikā no 15 - 16.30. Darba diena un skolas diena biegusies!

Šajā sakarā vienu lietu arī esmu turpmākam iegaumējusi. Ilustrēšu to ar piemēru.

Mana studiju biedrene no Azerbaidžānas (tāda sirsnīga un atvērta tauta tur mīt kā zināms) sadomāja stundā, kas veltīta projektiem, uzdot jautājumu, kas saistīts ar specialitāti. Uz ko profesors atbildēja - bet specialitātes stunda tev taču ir parīt, tad arī parunāsim. Bieži sajūtos pārgurusi no tā, ka veltu daudz neapmaksāta laika darbam ārpus darba laika. Vienīgais gandarījums kā pedagogam ir audzēkņu atsaucība un mīlestība. Bet laikam jāiemācās sevi taupīt - ģimenei, brīvā laika nodarbēm, atpūtai.

Nepārpūlēt sevi darbā - to norvēģi māk!