Pasaka par pazudušo kalnu

Man aiz logas paveras skats uz vienu no 7 Bergenas kalniem. Bet reizēm - kalna vienkārši nav! Vai arī tas ir izmainījies līdz nepazīšanai. Un tad radās pasaku par pazudušo kalnu.

Pasaka par pazudušo kalnu.

Reiz bija kalns. Viņš pats neatcerējās cik ilgi jau te stāv. Un sauca viņu - Kalns. Pametot skatu apkārt, viņš redzēja vēl 6 kalnus, bet nesanāk jau aiziet un parunāties, ja esi pārāk aizņemts ar to, ka esi kalns.

Kalna pakāji patīkami kņudināja Pilsēta. Visjaukāk bija no rītiem. Cilvēki no rīta cēlās, kaimiņš ar kaimiņu sasaucās, devās dienas darbos. Un kad ļaudis pa vienam vakaros atgriezās mājās, sadedza lukturos sveces, un, kad Kalns sajuta gatavoto vakariņu aromātu, viņu pārņēma pilnīgās laimes sajūta.

Ja pienāca sestdiena, un vējš pūta no dienvidaustrumiem, tad tā bija Kalna laimīgā diena. Tad saimnieces krāsnī cepa pīrāgus, gaļas sacepumus, šokolādes un biskvīta kūkas, un vēl daudz ko citu. Smaržas lēni, vai ar straujāku vēju pūsmu pacēlās līdz Kalna virsotnei. Biežāk gan vējš pūta no Okeāna, ass un brāzmains, bet Kalns pret to bija nodrošinājies, uzaudzējot biezu mežsegu uz sava ziemeļu sāna. Un viņš jutās ārkārtīgi noderīgs, aizturot brāzmainos vējus, lai tie nejoņotu starp pilsētnieku mājām, nenorautu jumtus un pastkastītes.

Kalns ļoti centās, lai uz viņa nogāzēm augtu vislielākas baravikas, visleknākie mellenāji, visbrangākās brūklenes. Tas no viņa prasīja ne mazums pūļu. Un tas bija tik patīkami, kad agrā svētdienas rītā Kalnu pamodina kāds sēņotājs vai ogotājs, kurš uzrāpies gandrīz līdz pašai korei. Tas tā kutināja sānus, ka Kalnam bija ļoti jāturas, lai nesāktu ķiķināt. Bet sēņotāji un ogotāji tik reti apmeklēja Kalnu.

Viņš ar skumjām noskatījās pāri Pilsētai uz Skaistāko Kalnu un uz Augstāko Kalnu. Katru dienu cilvēki pielika pūles, lai tajos uzkāptu un vērtos lejā uz Pilsētu. Cilvēki bija ierīkojuši tramvajus un pacēlājus, lai viņiem nevajadzētu kājām mērot ceļu augšup. Viņi pavadīja tur visas brīvdienas, atpūšoties, ēdot saldējumu, pastaigājoties. Bērni rotaļājās rotaļu laukumos. Jaunieši devās piknikos, sēdēja ap ugunskuru, dziedāja dziesmas, iemīlējās. Kalns vienmēr nolūkojās uz to, un viņam tik ļoti gribējās, lai arī te notiktu kas tāds.

Bet Skaistākais Kalns un Augstākais Kalns neizrādīja ne mazāko prieku par to, ka ļaudis tik ļoti iemīļojuši viņus. Viņi necentās, lai nogāzēs augtu skaistākās mellenes un brūklenes. Tad, kad Okeāna vējš pūta viņiem sejā, viņi saviebās. Dienās, kad spīdēja saule, un gandrīz visi pilsētnieki un pilsētas viesi gribēja pie viņiem atpūsties, šie kalni skaidri un nepārprotami rādija, ka jūtas iztraucēti, un šāda vispārējā kņada viņiem nav pa prātam.

Tad Kalns savilka mākoņus pār savu galvu. Lai neviens neredzētu asaras, kuras neapturamas laužas uz āru.

Bet vienu dienu Kalns bija pazudis.

Ļaudis, kuri dzīvoja Kalna pakājē, to pamanīja tad, kad vējš brāzdamies rāva cepures no galvām. Viņi iznāca no saviem mājokļiem, un, galvas atmetuši lūkojās tur, kur kādreiz bija stāvējis viņu Kalns. Tā viņi nostāvēja visu dienu, nezinādami, ko tagad iesākt. Bet Kalns bija aizvēris asarām pielijušās acis, un aiz skumjām palicis neredzams. Vakaram nākot Klusums, kas valdīja visapkārt, beidzot izvilināja Kalnu no dziļajām skumjām, kurās viņš bija nogrimis. Viņš atvēra acis un ieraudzīja pilsētniekus, kas mulsumā raudzījās uz Kalnu. Viņi tā bija raudzījušies visu dienu, nespēdami saprast, kas noticis ar Kalnu. Asaras atkal grasījās aizmiglot šo neatkārtojamo skatu. Atkalredzēšanās prieks un skumjas, kas vēl turēja Kalnu savā varā.

Ieraudzījuši, ka Kalns atkal stāv savā vietā, ļaudis nu devās katrs uz savu mājokli. Kopš tās dienas Kalna un pilsētnieku ikdienā nekas daudz nemainījās. Pa retam kāds sēņotājs un ogotājs uzkāpa Kalnā. Brīvdienās daudzi devās uz Visskaistāko Kalnu un Visaugstāko Kalnu.

Tā nereti arī gadās, ka negūstam piepildījumu no tā, kas mums ir, no tā, kas mēs esam. Laime ir saprast to, kas tu esi, būt pašam. Būt laimīgam. Bet nekad nebeigt sapņot...