The Rain

Tas ir sācies!

Un pie tā vainīga esmu tikai un vienīgi es!

Gandrīz 2 nedēļas Bergenā bija vienkārši burvīgs laiks. Cilvēki gāja pastaigāties, sauļojās uz savām terasēm, parkos. Priecājās. Bija silti. Kad iesākās otrā nedēļa, bija sajūta, ka viņi vairs nezina, ko darīt tik jaukā laikā. Izcili saulainās dienās pa retam pamanīju kādu ar gumijniekiem kājās - sailgojušies.

Kad otrā nedēļa gāja uz beigām, un jaukais laiks vēljoprojām saglabājās, norvēģi purināja galvas un teica, - tas nav normāli, tā nemēdz būt; drīz sāks līt...

Biju jau piedzīvojusi pāris lietainas dienas. Nav nekāds prieks visu dienu staigāt slapjām kājām. Tad ar skaudību noraudzījos visādos stilīgos gumijas zābākos, puszābākos, gumijniekos uz neliela papēdīša. Rozā, dzelteni, ar puķēm, ar šņorītēm - kādus tik vēlies. Bergenā tas ir stilīgs aksesuārs - izejamie gumijnieki. Nezinu kā citur, bet pie mums, Grīga akadēmijā, daudzi savus gumijas zābakus atstāj garderobē, un pa skolu staigā zeķēs. Tādās kārtīgās, biezās vilnas zeķēs. Pati redzēju, kā viena flautiste orķestra mēģinājumā sēdēja un adīja, kad viņai nebija jāspēlē.

Tā nu cieši biju nolēmusi atrast "savus" zābākus. Kamēr laiks vēl labs... Atradu arī. Nesu nu priecīga uz māju gaidīt Lietu. Un ilgi nebija jāgaida - nākamajā dienā Lietus sākās. Līst jau nedēļu. Nu es taču vēl varēju pagaidīt ar to zābaku pirkšanu, vai ne? Tad arī Lietus būtu gaidījis.

Šodien ieraksts ar orķestri. Hetlevik - drusku ārā no centra. www.kulturfabrikken.no

Visi ievilkuši elpu, lai sāktu... Un tad izdzird... Lietus.

Diriģents nolaiž rokas. Lietus pārāk skaļi atskan pret jumtu.

- Varbūt pagaidīsim, kamēr beigsies? - saka diriģents. Un pēc brītiņa piebilst,- ...līdz martam.

Pasaka par pazudušo kalnu

Man aiz logas paveras skats uz vienu no 7 Bergenas kalniem. Bet reizēm - kalna vienkārši nav! Vai arī tas ir izmainījies līdz nepazīšanai. Un tad radās pasaku par pazudušo kalnu.

Pasaka par pazudušo kalnu.

Reiz bija kalns. Viņš pats neatcerējās cik ilgi jau te stāv. Un sauca viņu - Kalns. Pametot skatu apkārt, viņš redzēja vēl 6 kalnus, bet nesanāk jau aiziet un parunāties, ja esi pārāk aizņemts ar to, ka esi kalns.

Kalna pakāji patīkami kņudināja Pilsēta. Visjaukāk bija no rītiem. Cilvēki no rīta cēlās, kaimiņš ar kaimiņu sasaucās, devās dienas darbos. Un kad ļaudis pa vienam vakaros atgriezās mājās, sadedza lukturos sveces, un, kad Kalns sajuta gatavoto vakariņu aromātu, viņu pārņēma pilnīgās laimes sajūta.

Ja pienāca sestdiena, un vējš pūta no dienvidaustrumiem, tad tā bija Kalna laimīgā diena. Tad saimnieces krāsnī cepa pīrāgus, gaļas sacepumus, šokolādes un biskvīta kūkas, un vēl daudz ko citu. Smaržas lēni, vai ar straujāku vēju pūsmu pacēlās līdz Kalna virsotnei. Biežāk gan vējš pūta no Okeāna, ass un brāzmains, bet Kalns pret to bija nodrošinājies, uzaudzējot biezu mežsegu uz sava ziemeļu sāna. Un viņš jutās ārkārtīgi noderīgs, aizturot brāzmainos vējus, lai tie nejoņotu starp pilsētnieku mājām, nenorautu jumtus un pastkastītes.

Kalns ļoti centās, lai uz viņa nogāzēm augtu vislielākas baravikas, visleknākie mellenāji, visbrangākās brūklenes. Tas no viņa prasīja ne mazums pūļu. Un tas bija tik patīkami, kad agrā svētdienas rītā Kalnu pamodina kāds sēņotājs vai ogotājs, kurš uzrāpies gandrīz līdz pašai korei. Tas tā kutināja sānus, ka Kalnam bija ļoti jāturas, lai nesāktu ķiķināt. Bet sēņotāji un ogotāji tik reti apmeklēja Kalnu.

Viņš ar skumjām noskatījās pāri Pilsētai uz Skaistāko Kalnu un uz Augstāko Kalnu. Katru dienu cilvēki pielika pūles, lai tajos uzkāptu un vērtos lejā uz Pilsētu. Cilvēki bija ierīkojuši tramvajus un pacēlājus, lai viņiem nevajadzētu kājām mērot ceļu augšup. Viņi pavadīja tur visas brīvdienas, atpūšoties, ēdot saldējumu, pastaigājoties. Bērni rotaļājās rotaļu laukumos. Jaunieši devās piknikos, sēdēja ap ugunskuru, dziedāja dziesmas, iemīlējās. Kalns vienmēr nolūkojās uz to, un viņam tik ļoti gribējās, lai arī te notiktu kas tāds.

Bet Skaistākais Kalns un Augstākais Kalns neizrādīja ne mazāko prieku par to, ka ļaudis tik ļoti iemīļojuši viņus. Viņi necentās, lai nogāzēs augtu skaistākās mellenes un brūklenes. Tad, kad Okeāna vējš pūta viņiem sejā, viņi saviebās. Dienās, kad spīdēja saule, un gandrīz visi pilsētnieki un pilsētas viesi gribēja pie viņiem atpūsties, šie kalni skaidri un nepārprotami rādija, ka jūtas iztraucēti, un šāda vispārējā kņada viņiem nav pa prātam.

Tad Kalns savilka mākoņus pār savu galvu. Lai neviens neredzētu asaras, kuras neapturamas laužas uz āru.

Bet vienu dienu Kalns bija pazudis.

Ļaudis, kuri dzīvoja Kalna pakājē, to pamanīja tad, kad vējš brāzdamies rāva cepures no galvām. Viņi iznāca no saviem mājokļiem, un, galvas atmetuši lūkojās tur, kur kādreiz bija stāvējis viņu Kalns. Tā viņi nostāvēja visu dienu, nezinādami, ko tagad iesākt. Bet Kalns bija aizvēris asarām pielijušās acis, un aiz skumjām palicis neredzams. Vakaram nākot Klusums, kas valdīja visapkārt, beidzot izvilināja Kalnu no dziļajām skumjām, kurās viņš bija nogrimis. Viņš atvēra acis un ieraudzīja pilsētniekus, kas mulsumā raudzījās uz Kalnu. Viņi tā bija raudzījušies visu dienu, nespēdami saprast, kas noticis ar Kalnu. Asaras atkal grasījās aizmiglot šo neatkārtojamo skatu. Atkalredzēšanās prieks un skumjas, kas vēl turēja Kalnu savā varā.

Ieraudzījuši, ka Kalns atkal stāv savā vietā, ļaudis nu devās katrs uz savu mājokli. Kopš tās dienas Kalna un pilsētnieku ikdienā nekas daudz nemainījās. Pa retam kāds sēņotājs un ogotājs uzkāpa Kalnā. Brīvdienās daudzi devās uz Visskaistāko Kalnu un Visaugstāko Kalnu.

Tā nereti arī gadās, ka negūstam piepildījumu no tā, kas mums ir, no tā, kas mēs esam. Laime ir saprast to, kas tu esi, būt pašam. Būt laimīgam. Bet nekad nebeigt sapņot...

Nu kas tas par darba laiku?!

Biju dikti nikna!

Norvēģu VIDs (skattetaten) darba laiks 10-14, katru dienu.

Nu kas tas par darba laiku?! Ko lai izdara cilvēks, kuras jāstrādā katru dienu līdz 16, piemēram, un viņam nepieciešams atskaitīties ar saviem samaksātajiem nodokļiem?

Bet vispār esmu ievērojusi, ka sabiedriskais transports arī vispilnākais ir laikā no 15 - 16.30. Darba diena un skolas diena biegusies!

Šajā sakarā vienu lietu arī esmu turpmākam iegaumējusi. Ilustrēšu to ar piemēru.

Mana studiju biedrene no Azerbaidžānas (tāda sirsnīga un atvērta tauta tur mīt kā zināms) sadomāja stundā, kas veltīta projektiem, uzdot jautājumu, kas saistīts ar specialitāti. Uz ko profesors atbildēja - bet specialitātes stunda tev taču ir parīt, tad arī parunāsim. Bieži sajūtos pārgurusi no tā, ka veltu daudz neapmaksāta laika darbam ārpus darba laika. Vienīgais gandarījums kā pedagogam ir audzēkņu atsaucība un mīlestība. Bet laikam jāiemācās sevi taupīt - ģimenei, brīvā laika nodarbēm, atpūtai.

Nepārpūlēt sevi darbā - to norvēģi māk!

Vær så snill og snakk med meg i norsk.

Šo es saku visiem norvēģiem - lai runā ar mani norvēģiski, jo citādi jau runāt neiemācīšos. Mani pasniedzēji un tuvākie kolēģi ir šo grūto misiju uzņēmušies. Grūtā misija ir - runāt lēnāk, un, ja mana sejas izteiksme skaidri liecina, ka teiktā jēgu neesmu sapratusi, atkārtot to lēnāk vēlreiz.

Pirmajā nedēļā likās, ka nesaprotu neko, kaut veselu gadu 2 reizes nedēļā gāju uz norvēģu valodas kursiem. Tad, acīmredzot, auss sāka uztvert norvēģu valodu, bet līdz ar to arī dažādos dialektus. Viņi gandrīz katrs runā savā dialektā. Un tad vēl tā sodība - nynorsk.

Iegādājos Erland Loe grāmatu Naiv.Super. Cerēju ar audiogrāmats un teksta palīdzību sākt papildināt vārdu krājumu. Kaut kā nepietiek vakarā spēka...

Ir daži, kuru runāto saprotu pilnībā - jocīgi. Bet pārsvarā jau ļoti jāsakoncentrējas.

Sapratu, ka ir viegli runāt un klausīties par tēmām, kuras apskatītas norvēģu valodas nodarbībās. Biju uz savu pirmo darba interviju! Runāju tikai norvēģiski. Vispirms zvanīju, nezināju kā būs, vai vispār sapratīšu, ko man teiks. Man paviecās, jo biroja darbiniece runāja lēni un skaidri. Telefona saruna sanāca raita, norunājām tikšanos. Arī tā pagāja veiksmīgi. Iegāju birojā un sekretārei teicu, ka man norunāta tikšanās. Viņa kaut ko nobēra, parādīja virzienu. Dodoties norādītajā virzienā, vēlreiz atkārtoju pie sevis viņas teikto - jā, sapratu, jāpasēž un jāpagaida. Galvenais nesamulst, vismaz tēlot, ka visu saproti.

Pati intervija - biju pārsteigta par savu runu. Tikai, kad darbiniece lūdza izskaidrot Karla Orfa pedagoģijas pamatus, lūdzu atļauju to darīt angliski. Tik advancēta mana norvēģu valoda vēl nav.

Esot šeit jau gandrīz mēnesi, par norvēģu valodu un darba meklējumiem esmu sapratusi vienu lietu, un tas nav nekas jauns. Ja zini valodu - daudzas durvis atveras. Ja jūs redzētu, kā atplaukst norvēģa seja, kad viņš uzzina, ka tu ārzemnieks, runā kaut nedaudz norvēģiski. Var jau būt, ka es satieku tikai jaukos norvēģus.

Naktssargs un veļas mazgātāja

Studentu kopmītnēs istabas aprīkotas ar ledusskapi un pāris plītsrinķiem - tas arī viss. Jebkuram studentam reizi pa reizei arī vajag izmazgāt savu vešiņu, un tas notiek iekš Vaskerirom - veļasmazgātavā.

Bet tur nebūt neizskatās kā amerikāņu filmās, kur mazgātavas klienti iemalko kafiju, kamēr drēbes atkal iegūst svaigāku izskatu.

Mūsējā izskatās šādi. Turklāt, te iztrūkst apģērbu gabali, kuri izmētāti pa visu koridori. Kāpēc tā - to uzzināju laika gaitā.

Katram studentam ir Vaskerikort, ar to maksā par veļas mazgāšanu (12 Kr,-) un veļas žāvēšanu (8 Kr,-), kas tiek pieskaitīts pie īres mēnešā beigās. Un ja nu sanāk to karti nozaudēt, un ja kādam citam, kura nolūki nav tik cēli, sanāk to karti atrast, tad nozaudētājam var nākties maksāt par ļoti daudzām veļas mazgāšanas sesijām - neko tur nevar darīt.

Manā stāstā es nezinu, vai es biju naktssargs vai veļas mazgātāja, bet veselu nedēļu man tā arī neizdevās satikt savu " laimīgo" veļas mašīnu. Un viss tikai tādēļ, ka nezināju tos "vilku" likumus, kas šeit valda.

Sadomāju veļu mazgāt. Sestdienā. Gribēju piecelties tā agrāk, ap desmitiem. Gandrīz sanāca, devos lejā ar savu somu, bet veļas mazgātava jau pilna, visas mašīnas dūc. Nekā. Tanī dienā vēl pāris gājieni Vaskerirom virzienā beidzās neveiksmīgi. Mēģināju to atkārtot pa nedēļas vidu. Atkal nekā. Situācija sāka kļūt bīstama - tīrās drēbes jau bija izbeigušās. Ak, kaut es pirms nedēļas būtu zinājusi, ka cīņā par veļas mašīnu jābūt tik nežēlīgam! Tas arī izskaidroja drēbes, kuras mētājās gaiteņos ap Vaskerirom, un neviens viņas nesavāc!

Ja tu atnāc mazgāt veļu, bet visas mašīnas ir aizņemtas, tad tu drīksti izņemt veļu no tās, kura savu darbu ir jau padarījusi. Ja veļas īpašnieks nav atstājis maisu, kur salikt veļu - pats vainīgs! Tas izskaidro drēbes gaiteņos, bet joprojām neizskaidro, kapēc viņas netiek savāktas. To maisu arī labāk "ievērt" veļas mašīnas durvīs, citādi kāds ļaunprātīgs veļas mazgātājs bez sava maisa, var to iekārot.

Vakarrīt man tomēr izdevās satikties ar savu veļas mašīnu. Godprātīgais mazgātājs bija izņēmis manu tīro veļu un salicis maisā. Vienīgi tagad viņam ir par vienu rozā zeķīti vairāk, bet man - par vienu mazāk.

Ulriken643

Pirmdiena, 30.augusts

Šis būs foto stāsts. Nav daudz ko stāstīt.

Un tā arī ir kā saka: Hvis har du ikke vært på Ulriken, da har du ikke vært i Bergen.

Enkelt reise: 80 Kr,-

Tur-retur reise: 145 Kr,-