Jāizdara

Veidojas tāds neliels sarakstiņš ar lietām, kuras jāizdara, kamēr esmu šai kalnu un troļļu zemē. Vai arī sarasktiņš ar lietām, kuras jāparāda katram draugam, kas brauks uz Norvēģiju.

Un vienu lietu es noteikti darīšu pati - vēl un vēl.

Vilciena biļetes maksā salīdzinoši lēti, ja pasūti internetā iepriekš, un braukšana cauri Hordaland IR jāizbauda!

Ar tādu skaudību skatos uz pāri labākajos gados, kuris ar savu pusprofesionālo Canon ķer katru mirkli, katru skatu. Un to var darīt nepārtrauki. Es savu Niku atstāju mājās… Negribēju stiept… Kādreiz trūkst vārdu, lai aprakstītu savu muļķību. Bet ar to fotogrāfēšu reizēm var iebraukt citā grāvi - reizēm sanāk tā, ka visu esi skatījis tikai caur kameras aci vai ekrānu. Un varbūt nav arī slikti reizēm nepaņemt to aparātu...

Tik skarbi un skaisti. Kroplīgi bērziņi, akmeņu lauki. un tanī tukšumā viens mazs namiņš, drusku sašķiebies, ar vienu mazu lodziņu un neproporcionāli milzīgu skursteni, kas salikts no akmeņiem. Pamet skatu uz otru pusi - ūdens zilgme, un tālumā - ledājs.

Tunelis. Krāčains strauts. Tunelis. Civilizācija - pilsēta, mašīnas, atkritumu savācēji. Atkal tunelis.

Sajūsmina un drusku biedē "akmeņu ķeramie" nožogojumi - tīkli, metāla sētas, kas domāti, lai aizturētu šļūdoņa radītos nogruvumus.

Vientulīgo akmens klajumu, kur grūti atrast kādu kociņu, pēkšņi nomainīja pa pļavu lēkšojošs aitu bars.

Geilo. Pavisam tuvu pie sniegotajām virsotnēm un aitām.

Pirmās 3 stundas no šī 7 stundu ceļojuma bija krietni aizraujošākas pilnīgi noteikti.

Piedzīvoju arī kārtējo nesamērību cenās. 5 stundas ceļā - sagribējās karstu dzērienu. Aizsteberēju līdz restorāna vagonam - to izdarīt nemaz nav tik viegli, jo vilciens visu laiku līkumo. Un tad es nevarēju saprast - kāpēc es samaksāju 25 NOK par kafiju papīra krūzītē no termosa, ja tieši tādu pašu kafiju, bet kartsu no automāta var Grīga hallē dabūt par 5 NOK (nu, protams, ne jau koncerta "bufetē", bet gan orķestra telpās).

Dārgais lasītāj, šī bija reportāža no ceļa posma Bergena - Oslo. Bildes sekos pēc pāris nedēļām, kad mērošu šo ceļu vēlreiz. Tad gan paņemšu aparātu. Tikai tik ideālu laiku kā šodien diezin vai varēšu apsolīt.

The Rain

Tas ir sācies!

Un pie tā vainīga esmu tikai un vienīgi es!

Gandrīz 2 nedēļas Bergenā bija vienkārši burvīgs laiks. Cilvēki gāja pastaigāties, sauļojās uz savām terasēm, parkos. Priecājās. Bija silti. Kad iesākās otrā nedēļa, bija sajūta, ka viņi vairs nezina, ko darīt tik jaukā laikā. Izcili saulainās dienās pa retam pamanīju kādu ar gumijniekiem kājās - sailgojušies.

Kad otrā nedēļa gāja uz beigām, un jaukais laiks vēljoprojām saglabājās, norvēģi purināja galvas un teica, - tas nav normāli, tā nemēdz būt; drīz sāks līt...

Biju jau piedzīvojusi pāris lietainas dienas. Nav nekāds prieks visu dienu staigāt slapjām kājām. Tad ar skaudību noraudzījos visādos stilīgos gumijas zābākos, puszābākos, gumijniekos uz neliela papēdīša. Rozā, dzelteni, ar puķēm, ar šņorītēm - kādus tik vēlies. Bergenā tas ir stilīgs aksesuārs - izejamie gumijnieki. Nezinu kā citur, bet pie mums, Grīga akadēmijā, daudzi savus gumijas zābakus atstāj garderobē, un pa skolu staigā zeķēs. Tādās kārtīgās, biezās vilnas zeķēs. Pati redzēju, kā viena flautiste orķestra mēģinājumā sēdēja un adīja, kad viņai nebija jāspēlē.

Tā nu cieši biju nolēmusi atrast "savus" zābākus. Kamēr laiks vēl labs... Atradu arī. Nesu nu priecīga uz māju gaidīt Lietu. Un ilgi nebija jāgaida - nākamajā dienā Lietus sākās. Līst jau nedēļu. Nu es taču vēl varēju pagaidīt ar to zābaku pirkšanu, vai ne? Tad arī Lietus būtu gaidījis.

Šodien ieraksts ar orķestri. Hetlevik - drusku ārā no centra. www.kulturfabrikken.no

Visi ievilkuši elpu, lai sāktu... Un tad izdzird... Lietus.

Diriģents nolaiž rokas. Lietus pārāk skaļi atskan pret jumtu.

- Varbūt pagaidīsim, kamēr beigsies? - saka diriģents. Un pēc brītiņa piebilst,- ...līdz martam.

Pasaka par pazudušo kalnu

Man aiz logas paveras skats uz vienu no 7 Bergenas kalniem. Bet reizēm - kalna vienkārši nav! Vai arī tas ir izmainījies līdz nepazīšanai. Un tad radās pasaku par pazudušo kalnu.

Pasaka par pazudušo kalnu.

Reiz bija kalns. Viņš pats neatcerējās cik ilgi jau te stāv. Un sauca viņu - Kalns. Pametot skatu apkārt, viņš redzēja vēl 6 kalnus, bet nesanāk jau aiziet un parunāties, ja esi pārāk aizņemts ar to, ka esi kalns.

Kalna pakāji patīkami kņudināja Pilsēta. Visjaukāk bija no rītiem. Cilvēki no rīta cēlās, kaimiņš ar kaimiņu sasaucās, devās dienas darbos. Un kad ļaudis pa vienam vakaros atgriezās mājās, sadedza lukturos sveces, un, kad Kalns sajuta gatavoto vakariņu aromātu, viņu pārņēma pilnīgās laimes sajūta.

Ja pienāca sestdiena, un vējš pūta no dienvidaustrumiem, tad tā bija Kalna laimīgā diena. Tad saimnieces krāsnī cepa pīrāgus, gaļas sacepumus, šokolādes un biskvīta kūkas, un vēl daudz ko citu. Smaržas lēni, vai ar straujāku vēju pūsmu pacēlās līdz Kalna virsotnei. Biežāk gan vējš pūta no Okeāna, ass un brāzmains, bet Kalns pret to bija nodrošinājies, uzaudzējot biezu mežsegu uz sava ziemeļu sāna. Un viņš jutās ārkārtīgi noderīgs, aizturot brāzmainos vējus, lai tie nejoņotu starp pilsētnieku mājām, nenorautu jumtus un pastkastītes.

Kalns ļoti centās, lai uz viņa nogāzēm augtu vislielākas baravikas, visleknākie mellenāji, visbrangākās brūklenes. Tas no viņa prasīja ne mazums pūļu. Un tas bija tik patīkami, kad agrā svētdienas rītā Kalnu pamodina kāds sēņotājs vai ogotājs, kurš uzrāpies gandrīz līdz pašai korei. Tas tā kutināja sānus, ka Kalnam bija ļoti jāturas, lai nesāktu ķiķināt. Bet sēņotāji un ogotāji tik reti apmeklēja Kalnu.

Viņš ar skumjām noskatījās pāri Pilsētai uz Skaistāko Kalnu un uz Augstāko Kalnu. Katru dienu cilvēki pielika pūles, lai tajos uzkāptu un vērtos lejā uz Pilsētu. Cilvēki bija ierīkojuši tramvajus un pacēlājus, lai viņiem nevajadzētu kājām mērot ceļu augšup. Viņi pavadīja tur visas brīvdienas, atpūšoties, ēdot saldējumu, pastaigājoties. Bērni rotaļājās rotaļu laukumos. Jaunieši devās piknikos, sēdēja ap ugunskuru, dziedāja dziesmas, iemīlējās. Kalns vienmēr nolūkojās uz to, un viņam tik ļoti gribējās, lai arī te notiktu kas tāds.

Bet Skaistākais Kalns un Augstākais Kalns neizrādīja ne mazāko prieku par to, ka ļaudis tik ļoti iemīļojuši viņus. Viņi necentās, lai nogāzēs augtu skaistākās mellenes un brūklenes. Tad, kad Okeāna vējš pūta viņiem sejā, viņi saviebās. Dienās, kad spīdēja saule, un gandrīz visi pilsētnieki un pilsētas viesi gribēja pie viņiem atpūsties, šie kalni skaidri un nepārprotami rādija, ka jūtas iztraucēti, un šāda vispārējā kņada viņiem nav pa prātam.

Tad Kalns savilka mākoņus pār savu galvu. Lai neviens neredzētu asaras, kuras neapturamas laužas uz āru.

Bet vienu dienu Kalns bija pazudis.

Ļaudis, kuri dzīvoja Kalna pakājē, to pamanīja tad, kad vējš brāzdamies rāva cepures no galvām. Viņi iznāca no saviem mājokļiem, un, galvas atmetuši lūkojās tur, kur kādreiz bija stāvējis viņu Kalns. Tā viņi nostāvēja visu dienu, nezinādami, ko tagad iesākt. Bet Kalns bija aizvēris asarām pielijušās acis, un aiz skumjām palicis neredzams. Vakaram nākot Klusums, kas valdīja visapkārt, beidzot izvilināja Kalnu no dziļajām skumjām, kurās viņš bija nogrimis. Viņš atvēra acis un ieraudzīja pilsētniekus, kas mulsumā raudzījās uz Kalnu. Viņi tā bija raudzījušies visu dienu, nespēdami saprast, kas noticis ar Kalnu. Asaras atkal grasījās aizmiglot šo neatkārtojamo skatu. Atkalredzēšanās prieks un skumjas, kas vēl turēja Kalnu savā varā.

Ieraudzījuši, ka Kalns atkal stāv savā vietā, ļaudis nu devās katrs uz savu mājokli. Kopš tās dienas Kalna un pilsētnieku ikdienā nekas daudz nemainījās. Pa retam kāds sēņotājs un ogotājs uzkāpa Kalnā. Brīvdienās daudzi devās uz Visskaistāko Kalnu un Visaugstāko Kalnu.

Tā nereti arī gadās, ka negūstam piepildījumu no tā, kas mums ir, no tā, kas mēs esam. Laime ir saprast to, kas tu esi, būt pašam. Būt laimīgam. Bet nekad nebeigt sapņot...

Nu kas tas par darba laiku?!

Biju dikti nikna!

Norvēģu VIDs (skattetaten) darba laiks 10-14, katru dienu.

Nu kas tas par darba laiku?! Ko lai izdara cilvēks, kuras jāstrādā katru dienu līdz 16, piemēram, un viņam nepieciešams atskaitīties ar saviem samaksātajiem nodokļiem?

Bet vispār esmu ievērojusi, ka sabiedriskais transports arī vispilnākais ir laikā no 15 - 16.30. Darba diena un skolas diena biegusies!

Šajā sakarā vienu lietu arī esmu turpmākam iegaumējusi. Ilustrēšu to ar piemēru.

Mana studiju biedrene no Azerbaidžānas (tāda sirsnīga un atvērta tauta tur mīt kā zināms) sadomāja stundā, kas veltīta projektiem, uzdot jautājumu, kas saistīts ar specialitāti. Uz ko profesors atbildēja - bet specialitātes stunda tev taču ir parīt, tad arī parunāsim. Bieži sajūtos pārgurusi no tā, ka veltu daudz neapmaksāta laika darbam ārpus darba laika. Vienīgais gandarījums kā pedagogam ir audzēkņu atsaucība un mīlestība. Bet laikam jāiemācās sevi taupīt - ģimenei, brīvā laika nodarbēm, atpūtai.

Nepārpūlēt sevi darbā - to norvēģi māk!

Vær så snill og snakk med meg i norsk.

Šo es saku visiem norvēģiem - lai runā ar mani norvēģiski, jo citādi jau runāt neiemācīšos. Mani pasniedzēji un tuvākie kolēģi ir šo grūto misiju uzņēmušies. Grūtā misija ir - runāt lēnāk, un, ja mana sejas izteiksme skaidri liecina, ka teiktā jēgu neesmu sapratusi, atkārtot to lēnāk vēlreiz.

Pirmajā nedēļā likās, ka nesaprotu neko, kaut veselu gadu 2 reizes nedēļā gāju uz norvēģu valodas kursiem. Tad, acīmredzot, auss sāka uztvert norvēģu valodu, bet līdz ar to arī dažādos dialektus. Viņi gandrīz katrs runā savā dialektā. Un tad vēl tā sodība - nynorsk.

Iegādājos Erland Loe grāmatu Naiv.Super. Cerēju ar audiogrāmats un teksta palīdzību sākt papildināt vārdu krājumu. Kaut kā nepietiek vakarā spēka...

Ir daži, kuru runāto saprotu pilnībā - jocīgi. Bet pārsvarā jau ļoti jāsakoncentrējas.

Sapratu, ka ir viegli runāt un klausīties par tēmām, kuras apskatītas norvēģu valodas nodarbībās. Biju uz savu pirmo darba interviju! Runāju tikai norvēģiski. Vispirms zvanīju, nezināju kā būs, vai vispār sapratīšu, ko man teiks. Man paviecās, jo biroja darbiniece runāja lēni un skaidri. Telefona saruna sanāca raita, norunājām tikšanos. Arī tā pagāja veiksmīgi. Iegāju birojā un sekretārei teicu, ka man norunāta tikšanās. Viņa kaut ko nobēra, parādīja virzienu. Dodoties norādītajā virzienā, vēlreiz atkārtoju pie sevis viņas teikto - jā, sapratu, jāpasēž un jāpagaida. Galvenais nesamulst, vismaz tēlot, ka visu saproti.

Pati intervija - biju pārsteigta par savu runu. Tikai, kad darbiniece lūdza izskaidrot Karla Orfa pedagoģijas pamatus, lūdzu atļauju to darīt angliski. Tik advancēta mana norvēģu valoda vēl nav.

Esot šeit jau gandrīz mēnesi, par norvēģu valodu un darba meklējumiem esmu sapratusi vienu lietu, un tas nav nekas jauns. Ja zini valodu - daudzas durvis atveras. Ja jūs redzētu, kā atplaukst norvēģa seja, kad viņš uzzina, ka tu ārzemnieks, runā kaut nedaudz norvēģiski. Var jau būt, ka es satieku tikai jaukos norvēģus.

Naktssargs un veļas mazgātāja

Studentu kopmītnēs istabas aprīkotas ar ledusskapi un pāris plītsrinķiem - tas arī viss. Jebkuram studentam reizi pa reizei arī vajag izmazgāt savu vešiņu, un tas notiek iekš Vaskerirom - veļasmazgātavā.

Bet tur nebūt neizskatās kā amerikāņu filmās, kur mazgātavas klienti iemalko kafiju, kamēr drēbes atkal iegūst svaigāku izskatu.

Mūsējā izskatās šādi. Turklāt, te iztrūkst apģērbu gabali, kuri izmētāti pa visu koridori. Kāpēc tā - to uzzināju laika gaitā.

Katram studentam ir Vaskerikort, ar to maksā par veļas mazgāšanu (12 Kr,-) un veļas žāvēšanu (8 Kr,-), kas tiek pieskaitīts pie īres mēnešā beigās. Un ja nu sanāk to karti nozaudēt, un ja kādam citam, kura nolūki nav tik cēli, sanāk to karti atrast, tad nozaudētājam var nākties maksāt par ļoti daudzām veļas mazgāšanas sesijām - neko tur nevar darīt.

Manā stāstā es nezinu, vai es biju naktssargs vai veļas mazgātāja, bet veselu nedēļu man tā arī neizdevās satikt savu " laimīgo" veļas mašīnu. Un viss tikai tādēļ, ka nezināju tos "vilku" likumus, kas šeit valda.

Sadomāju veļu mazgāt. Sestdienā. Gribēju piecelties tā agrāk, ap desmitiem. Gandrīz sanāca, devos lejā ar savu somu, bet veļas mazgātava jau pilna, visas mašīnas dūc. Nekā. Tanī dienā vēl pāris gājieni Vaskerirom virzienā beidzās neveiksmīgi. Mēģināju to atkārtot pa nedēļas vidu. Atkal nekā. Situācija sāka kļūt bīstama - tīrās drēbes jau bija izbeigušās. Ak, kaut es pirms nedēļas būtu zinājusi, ka cīņā par veļas mašīnu jābūt tik nežēlīgam! Tas arī izskaidroja drēbes, kuras mētājās gaiteņos ap Vaskerirom, un neviens viņas nesavāc!

Ja tu atnāc mazgāt veļu, bet visas mašīnas ir aizņemtas, tad tu drīksti izņemt veļu no tās, kura savu darbu ir jau padarījusi. Ja veļas īpašnieks nav atstājis maisu, kur salikt veļu - pats vainīgs! Tas izskaidro drēbes gaiteņos, bet joprojām neizskaidro, kapēc viņas netiek savāktas. To maisu arī labāk "ievērt" veļas mašīnas durvīs, citādi kāds ļaunprātīgs veļas mazgātājs bez sava maisa, var to iekārot.

Vakarrīt man tomēr izdevās satikties ar savu veļas mašīnu. Godprātīgais mazgātājs bija izņēmis manu tīro veļu un salicis maisā. Vienīgi tagad viņam ir par vienu rozā zeķīti vairāk, bet man - par vienu mazāk.

Ulriken643

Pirmdiena, 30.augusts

Šis būs foto stāsts. Nav daudz ko stāstīt.

Un tā arī ir kā saka: Hvis har du ikke vært på Ulriken, da har du ikke vært i Bergen.

Enkelt reise: 80 Kr,-

Tur-retur reise: 145 Kr,-

Piespiedu sabiedriskie darbi

Ceturtdiena, 19.augusts

No kopmītnēm uz visām vajadzīgajām vietā, t.i., uz centru pārvietojos ar jauno Light train, ko norvēģi lepni sauc par metro (jo viņš izbrauc cauri pāris tuneļiem zem kalniem).

Bybanen jeb Pilsētbānis. Varētu pat padomāt, ka tas paredzēts studentu vajadzībām - brauc tieši cauri kopmītnēm. Ar šitādu transportu es pat varu neņemt lietussargu līdzi. No durvīm, līdz durvīm.

Maksā tāpat kā cits sabiedriskais transports, salonā WiFi.

Iegādājos mēnešbiļeti. Veicas studentiem, kuri jaunāki par 30. 40% atlaide. Bet jāreģistrē pirmajam braucienam visas. Vispirms pie biļešu automāta jāsamaksā.

Redzu, ka vilciens būs pēc pāris minūtēm, bet man priekšā norvēģu onkulītis netiek un netiek gudrs, kuru pogu spiest. Es "duru" pāri sliedēm pie pretējā pusē izvietotā biļešu automāta. Tur arī meitene, kas palīdz tik galā ar pogu spaidīšanu (viņai tāds darbs). 640 NOK veiksmīgi iztērētas par mēnešbiļeti (šī ir bez atlaides), gribu "durt" atpakaļ, lai nenokavētu vilcienu. Bet meitene mani aptur - vilciena sliežu šķērsošana neatļautā vietā - stunda piespiedu sabiedriskie darbi! Protams, ja to redz īstie cilvēki. Par laimi, viņu šoreiz šeit nav, un nebija arī pārējās reizes.

Sods par braukšanu bez biļetes sabiedriskajā transportā - 750 NOK

Sods par šmaukšanos (piem., ar personalizētajām braukšanas kartēm) daudz bargāks - 1500 NOK.

Kontroli līdz šim vēl neesmu manījusi, bet labāk tomēr braukt ar biļeti. Jā, un nešķērsot sliedes!

Trolhaugen

Piektdiena, 20.augusts.

Šodien spectūre Grīga Akadēmijas studentiem uz vietu, kas saistās ar slavenākā norvēģu skaņraža vārdu.

Trolhaugen - šodien dzirdēju tik daudz interesantu stāstu par Edvardu Grīgu, viņa sievu, tikpat slavenajiem draugiem.

Viss tiek stāstīts no cilvēka, kurš par Grīgu zina vairāk par visiem pasaulē. Aizrautīgi, ar lielu entuziasmu, aktiermeistarīgi - lasot Grīga rakstītās vēstules. Sapratu, ko nozīmē, kad cilvēks patiešām mīl savu darbu.

Edvards Grīgs bija augumā neliels. Japānā tā nevienam neliktos.

1985.gadā tika atklāta Grīga zāle - koncertzāle, kurā galvenā vieta atvēlēta Grīga mūzikai. Man bija lieliska iespēja baudīt viņa mūziku šajā zālē. Speciāli mums viens no Grīga Akadēmijas profesoriem sniedza neformālu koncertu, spēlējot Grīga klavierdarbus. Mūzika un skats aiz loga savijās tādā harmonijā, ka profesors netika pie vārda aplausu vētras dēļ, kas sekoja viņa priekšnesumam.

Vienu stāstu par Grīgu gan izstāstīšu. Grīgs viesojās pie Leipcigas orķestra koncertmeistara. Tā sagadījās, ka Johannes Brāmss un Pēteris Čaikovskis arī tobrīd atradās Leipcigā un tika ielūgti vakariņās pie šī paša koncertmeistara. Grīga kundze Nīna tika nosēdināta starp Brāmsu un Čaikovski, bet sēdējusi tur tikai brīdi. Piecēlusies, teikusi vīram, ka jūtas ļoti neērti un nevar sēdēt starp tādām "zvaigznēm". Bet es gan varu! - teicis Grīgs, un tā nu viņi visi trīs - Johannes Brāmss, Pēteris Čaikovskis un Edvards Grīgs, - sēdējuši pie viena galda un tiesājuši ievārījuma kūciņas. Brāmss paņēmis pēdējo. Koncertmeistara kundze, to vēlāk atceroties esot teikusi, ka viņa labrātāk atrodoties bērnu ballītē nevis šādu slavenu vīru sabiedrībā.

Pie šī akmens galda mēdz sapulcēties Grīga draugi un domubiedri. Grīgs arī teicis, ka viens no viņa iedvesmas avotiem ir viņa draugi - dzejnieki un rakstnieki. Iedvesmas avotu nav trūcis arī paveroties apkārt.

Edvarda un Nīnas kapa vieta.

Viņš pats bija izvēlējies šo vietu. Tas gan radīja nelielas problēmas, jo bija pierasts cilvēkus apbedīt baznīcas kapsetā. Bija pirmais gads, kad Bergenā uzsāka kremēšanu. Pēc pusgadu ilgas formalitāšu kārtošanas Grīgs ieguva savas iecerētās mūža mājas, un pēc 28 gadiem arī viņa mīļotā sieva tika apbedīta viņam līdzās.

Gandrīz visa tūre tika vadīta norvēģiski. Te uz pleca sev var uzsist mana norvēģu valodas pasniedzēja - es sapratu visu, ko gids stāstīja!! Pat vēl vairāk - es to tulkoju citiem ārzemju studentiem. Tas ko gids stāstīja angliski runājošiem studentiem diezgan atšķīrās no tiem jautrajiem stāstiem, kas tika norvēģiem. Negodīgi.

Trolhaugen atrodas pāris kilometrus no manām kopmītnēm. Noteikti aiziešu tur vēlreiz. Par Grīgu visvairāk uz pasaules zinošais cilvēks mums piedraudēja - ka tik jums nenākas te spēlēt kādu koncertu. Nu bet ar lielāko prieku, mīļais cilvēk!

Kapuces un gumijnieki.

Tad kad kalni uzliek mākoņu kapuces, man laiks meklēt savus gumijniekus. Veselu nedēļu spīdēja saule - tika iztērēti 10% no visām saulainajām gada dienām. Un šodien iesākās pirmā no 300 lietainajām.

Studentu sadraudzību lietus nav iztraucējis. Studentiem jāsteidz izmantot pēdējās no mācībām brīvās dienas.

Nenovēršami. Trešdiena, 18.augusts.

Nenovēršami katru rītu ap pl.7iem sākas būvdarbi pārsimts metru no kopmītnēm. Tur rok, ber akmeņus, urbj – baidos nokļūdīties, aprakstot visas iespējamās darbības, bet tur tiek darīts vēl daudz kas vairāk. Fantoft Studenboligene paplašinās – top apartamenti studentiem ar ģimenēm, un bērnu šiet nerūkst. Vairāk gan ar tumšu ādas krāsu. Bet kopmumā Universitātes attieksme pret studējošiem vecākiem ir pozitīva. Studentu avīzē lasu par kompozīcijas studenti, kura nāk ar meitiņu uz sava skaņdarba mēģinājumiem, jo vīrs spēlē orķestrī.

Univeritātes bērnudārzu apmeklē aptuveni 4000 bērnu. Un uz vietu jāgaida rindā.

Un vēl viena lieta, liekas, būs nenovēršama – kāds katru rītu ārkartīgi skaļi mēģina iedarbināt savu mopēdu, tā pirms 8iem. Shēma vienmēr ir vienāda – jau zinu, ar kuru reizi viņa braucamrīks atsauksies uz saimnieka aicinājumu pavizināties.

Pirmais mēģinājums. Otrdiena, 17.augusts.

Spēlēšu pūtēju orķestrī. 100 gadus neesmu spēlējusi. Mani sabaidīja, ka Norvēģijā pūtēju orķestri esot visādi. Izpētīju info par šo – jau 4 gadus šis ir labākais Norveģijas pūtēju orķestris. Profesionālu kolektīvu viņiem nav, bet pēc sezonas plānu izklāstīšanas, šis man šķiet gana nopietns kolektīvs. Katrā ziņā – daudzi no dalībniekiem ir Grīga akadēmijas studenti, pārējie – laikam absolventi.

Diriģents – ļoti interesanta parsonība. Ja mēģinājumā sākt mākt garlaicība, var izklaidēties, skaitot haizivis un delfīnus uz viņa spilgti oranžā krekla. Bet garlaicīgi nav.

18.30 – 21.30. Nopietns mēģinājuma laiks.

Bet kad tieku līdz Akadēmijai, kur 20.00 sākas ballīte ar free pizza, protams, no picas tur vairs nav ne smakas.

Atklāšana. Otrdiena,17.augusts

Svinīgā studiju gada atklāšanas ceremonija – ar Universitātes rektoru/-iem, pilsētas mēru un izglītības ministri. Tas gan drusku vēlāk.

Satieku visus citus Grīga akadēmijas studentus. Bjørn, mana kontakpersona līdz šim akadēmijā, pa ceļam uz Grīga akadēmiju mums izrāda Universitātes ēkas. Bergenas Universitāte lepojas, ka atrodas pašā pilsētas centrā, nevis ārpus pilsētas vai arī izkaisīta. Vietā ap Muzeju gandrīz katra ēka pieder Universitātei.

Ulriken – augstākais no 7 Bergenas kalniem, tā galā televīzijas tornis. Tajā televīzijas tornī kafejnīca. Tajā kafejnīcā – flīģelis. Un pie tā flīģeļa mēdzot spēlēt pats Edvards Grīgs! Viens no akadēmijas profesoriem, maza auguma, tiekot nogrimmēts par slaveno skaņradi, un spēlējot klavieres īpašos pasākumos Ulriken kalna galā. Viņš esot arī lielisks Grīga interprets – par to varot pārliecināties daudzajos ierakstos.

Akadēmijā garšīgas vafeles, kafija un tikšanās ar rektoru, manu pasniedzēju. Sajūtos ļoti īpaši, kad viņš apsviecinās ar visiem, un īpaši sapriecājas, kad ierauga mani.

Tālāk daudz informācijas, bet būs vēl vairāk.

Atklāšana.

Universitātē mācās aptuveni 18 000 studentu. Nevarētu teikt, ka visi bija atnākuši, bet kādi pāris tukstoši bija. Taps arī sižets televīzijā, jo Bergenas Universitāte ir otrā lielākā Norvēģijā.

Man vēl šis tas darāms, tādēļ no Museeplass dodos uz Griegakademiet, kas ir pāris minūšu gājienā no šejienes.

Pelnrušķītis. Pimdiena,16.augusts.

Veru durvis, lai dotos uz International student information meeting. Ceļā kurpe – vīriešu kurpe, viena. Otru nekur nemana.

Tas laikam atskaņas no iepriekšējā vakara pasākuma, kurš noritēja kaut kur zem maniem logiem. Bija ugunskurs, dziesmas, volejbols. Te gan ir noteikumi, par sabiedriskā miera traucēšanu – var nākties maksāt sodu, ja trokšņo ilgak par 23 darbdienās, un pusnakti – brīvdienās un svētku dienās.

Party tonight? - think again... Tāds uzraksts rotā visas sienas.

Kad mēģināju kopmītņu pagalmā noķert kādu globālā tīmekļa stariņu, manu uzmanību piesaistīja kāds itāļu jaunēklis, kurš apstaigāja visus, piedāvādams atrastu jaku. Pēcāk dziedāja izmisīgu, tikko radītu dziesmu meitenei, ar kuru, acīmredzot, bija vakar iepazinies, bet tagad ar skaļo muzicēšanu mēģināja saistīt viņas uzmanību.

Nezinu kāpēc, bet pavērojot šo bardu ar ģitāru rokā un ar izspūrušajiem un sarkanu lenti aptītiem matiem, radās iespaids, ka viņu mācības nemaz tik ļoti neinteresēs. Viņš pavisam noteikti bija vakara pasākuma vadītājs, jo no sava 7.stāva dzīvokļa viņa ģitāru dzirdēju vēl arī pēc pusnakts.

Varbūt viņš ir arī mūsu 7.stāva Pelnrušķītis.

Fløyen. 15.augusts.

Bergena mani sagaida un ielūdz ar fantastisku laiku, pat eksotisku priekš Bergenas. Tā viņi paši saka. Saule spīd un es dods kalnos. Tagad varētu skanēt idilliskā melodijā no Bizē “ Karmenas” 3.cēliena ievada, kura nosaukums mani vienmēr ir sajūsminājis – Hozē aiziet kalnos.

Studenta braukšanas biļetes man vēl nav – jāpagaida pāris dienas, bet par vienu braucienu atkal maksāt 2,2 Ls arī negribas. Pareķināju. Vispār to daru visu laiku.

1 brauciens = 25 Kr.

1 nedēļa = 250 Kr, 1 mēnesis = 1000 Kr.

Studenta braukšanas karte maksā 385 Kr, brauc cik gribi, ar ko gribi – pāris vārdos – neierobežotam braucienu skaitam.

Tik jaukā laikā nolemju doties ar kājām. Google maps apgalvo, ka tie ir 6,9 km – nu kas tad tas ir!

Nolemju iekarot Fløyen – vienu no 7 kalniem, kurš atrodas ap Bergenu. Kalnā ved vilcieniņš, bet es tā riņķoju pa taciņu serpentīniem, ka attopos maršruta vidū. Esmu dilemas priekšā – iet lejā uz pieturu vai turpināt kāpt (tagad diezgan grūti pateikt – cik vēl tālu). Izmisīgi skatos uz augšu – garām iet norvēģu pāris: you can do it! - viņi saka.

Ar nelielām atpūtām pa ceļam tomēr izdodas pievārēt kalnu – tas paņem kādas 2 stundas, bet neesmu pārliecināta, ka tas bija taisnākais ceļš. Bet bija aizraujoši vērot kā es paceļos pār pilsētu. Un gala rezultāts bija vēl aizraujošāks. Šodien ir brīnišķīgs laiks, bet domāju, to vērts darīt arī kad saule nespīd zilās debesīs. Un pāris soliņu kalna galā nebūt nav viss, ko te var darīt. Tikai tad gan jābrauc ar vilcieniņu. Viss, ko gribas darīt pēc tāda kāpiena – ēst saldējumu un atpūsties.

Laiks uz leju. Ja esmu pieveikusi ceļu uz augšu, zem mana goda ir sēsties vilcienā, turklāt, kāds tūrists man atdeva kalna karti.

Kopsavilkums - noieti apmēram 25 km. Ar bailēm gaidu nākamo rītu. 25 km cilvēkam, kurš ikdienā pieradis pērvietoties ar auto, ir nopietns izaicinājums.

P.S. Viss bija labi, tikai 2 dienas ļoti nāca miegs.

Tu kā podiņš, es kā vāciņš. Trauki. 13.augusts.

Tā gribas kafiju, jau no paša rīta.

Dzīvoklī, tātad, nekā nav, izņemot galdus, krēslus un tukšu ledusskapi.

Ne karotīte, ne krūzīte, no apsolītā cepampanna. Visas sienas pie kopmītnes ieejas aplīmētas ar paziņojumiem par iedzīves izpārdošanu. 3 glāzes – 20 Kr, katliņš – 50 Kr, un tā bez sava gala. Neskrienu pa galvu, pa kaklu iegādāt sadzīves priekšmetus, kaut arī kafiju ļoti gribas.

Info Klubā – viss paliek nedaudz skaidrāks. Gaida izdevumi, neplānoti. Tas ir nepatīkami, bet kafiju vēljoprojām gribas.

Dodos rakstīt savu sacerējumu.

Dodos sight-seeing tūrē pa Bergenas centru.

Dodos uz kopmītnēm, apkrāvusies ar kastroļiem un pannām, maisā šķind trauki. Patīkami. Norvēģis man uz gadu aizdeva visādus virtuves piederumus. Braucu vārīt kafiju!

Citos apstākļos varbūt justos neērti ar saviem šķindošiem maisiem sabiedriskajā transportā, bet ne šodien. Iekāpj arī itāļu studenti, pilni maisi ar dažādiem sadzīves priekšmetiem, kas iegādāti IKEA, trauki, vannas istabas paklājiņi...

Mani pat pārņem zināma pārākuma apziņa. Jums tā ir bijis?

Ir astoņi vakarā. Vēl līdz šim brīdim nav sanācis neko appēst, nu nav sanācis. Tālāk viss notika ātri – paķeru iepirkumu somu un uz veikalu. Kafija! Uzvaru katliņā ūdeni un uzleju. Dievišķs aromāts piepilda manu virtuvīti bez logiem, kur pagājušogad saimniekojuši puiši.

Vakariņās rīsi bez sāls, ar kariju. Labi. Kaut kā sāku saprast stāstus par studentu dzīvi.

Daudzi manā virzienā raidīja izteiksmīgu žestu ar pirkstu pie deniņiem, kad tiecu, ka došos studēt uz Norvēģiju – vēl “dārgāku” valsti laikam grūti atrast. Bet man ir priekšnojauta, ka viss būs labi. Cilvēkam ir jāzin, ko viņš grib, un tas viņam noteikti izdosies. Un es zinu.

Bergenas latviešiem: aizdod man savu galvu un rakstāmo roku uz pusotru stundu. 13.augusts.

Mani šis virsraksts “noķēra” draugiem.lv domubiedros. Nolēmu izmēģināt. Es taču tagad arī esmu Bergenas latvietis. Tas ir pētījums par to kā latvieši raksta norvēģiski, kāda norvēģa doktora grāda studijām.

Rakstīju sacerējumu par saviem nākotnes sapņiem. Un sapratu, ka esot šeit, nelaidīšu iespēju garām piedalīties visādās avantūrās, jo tā vai citādi, vienmēr ir vērts to darīt.

Nu kaut vai šoreiz. Par savu sacerējumu saņemšu latviešu – norvēģu gramatikas grāmatu, kas gan vēl nav iznākusi. Un ne tikai. Norvēģis man izrādīja savu dzimto pilsētu īsā tūrē (šodien jāizstaigā vēlreiz, kamēr viss vēl nav aizmirsies). Piedevām aizdeva arī man kaut ko. Uz gadu.

Kad es ievēlos dzīvoklī ar to, ko viņš man aizdeva, mana dzīvokļa biedrene bija gatava mani sabučot no priekiem. Bet tā jau ir cita pasaciņa.

Jaunumi. 13.augusts.

Jaunumi.

13.augusts.

Fantoft ir kā tads ārzemju studentu geto. Universitātei izdevīgi izmitināt visus šeit, jo notiek informatīvi pasākumi, palagu un spilvendrānu izpārdošanas, katlu un pannu ūtrupes, slotu un putkeļusūcēju īre.

Istabā ir tikai mēbeles. Viss.

Viss izskatās mazāks nekā fotogrāfijās mājas lapās. Manā “dzīvoklī” pagājušo gadu ir dzīvojuši puiši. Nejautājiet, kā es to zinu.

Informatīvā piecminūte Klubā, pl.14. Tik jauki, ka iespējams uztaisīt tēju, uz galda cepumi. Kaut kā nav sanācis pabrokastot šodien.

Ja tev aizcirtīsies durvis, būs jāsauc apsardze – 300 Kr, ja piededzināsi pannu un izraisīsi ugunsgrēka trauksmi, 5000 Kr. Mēbeļu īre, kabeļtelevīzija par 12 000 Kr, katlu un pannu, citu sadzīves priekšmetu (lietotu) izpārdošana. Stāsti, ka var izsaukt apsardzi, ja kaimiņos skaļa ballīte, mani neiedvesmo. Un kuram būs jāmaksā 300Kr?

Sāku jau stādīt sarakstu, kas būs manā koferī, kad oktobra sākumā došos uz mājām un atkal atpakaļ.

Bet ieguvu pārliecību, ka šī infratsruktūra ir ārkārtīgi sakārtota.

P.S. Valūtas kurss 100 NOK ~ 8,5-9 LVL.

Labie cilvēki neizbeigsies. 13.augusts

Ir silts, līst. Kājas ir slapjas, un es ar skaudību noskatos norvēģietēs, kuras man nāk pretī gumijas zābakos. Bet es neteiktu, ka šodien lietus manī izraisītu nospiestības sajūtu. Es drīzāk mēģinu sevī kultivēt domu, ka jāsāk ar to aprast, un man pat sāk iepatikties. Nu nē, ne jau slapji apavi. Lietus līst kaut kā mierīgi.

Labais cilvēks šodien uzpucējies, nevaļīgs. Atstāj mani un bagāžas kaudzi pie Fantoft Studenboligene. Ja - kas zvani, - nosauc un prom ir. Nu protams, ka es nezvanīšu. Tā jau var pierast ātri, ka visas problēmas atrisina cilvēki, kuru muzejos viss ir.

Nezvanu arī tad, kas uzzinu – pēc atslēgas jābrauc uz pilsētas centru. Sakožu zobus. Mana bāgāža: koferis 20,2 kg (1), koferis 7,56 kg (1), mugursoma (ārkārtīgi smaga) (1), fotoaparāta soma (1), instrumentu somas (2).

Es zinu, ka labi cilvēki visā pasaulē nekad neizbeigsies. Spāniete, kura studēs naftas industrijas maģistratūrā, ļauj man koferus iestumt savā miteklī. Mēs kopā dodamies uz centru, jauno Studentu centru. Viņa tur jau ir bijusi, bet atslēgu no istabiņas vēl nav dabūjusi. Un nedabūs arī šodien. Viņas līgums par kopmītņu īri stājas spēkā no 1.septembra. Tikmēr viņa mitināsies sporta zālē uz matracīša par 200 Kr, kā daudzi citi viņai līdzīgi. Man paveicās. Mana jaunā adrese Fantoftvegen 14F – 734. Piekāp, kad iesi garām.

Atgriežamies kopmītnēs, viņa laipni piedāvā palīdzēt tikt līdz “mājām”, es laipni atsakos, negribu viņu vēl apgrūtināt. Tad nožēloju, jauka meitene. See you somewhere around – tas pat skan nedaudz komiski, jo šeit dzīvo vesela gūzma cilvēku, kāds tūkstotis, bet varbūt tomēr vēl saskrienamies.

Nakts muzejā. 12.augusts.

Ko dara cilvēks, kurš ieradies svešā lidostā un nezina uz kuru pusi iet?

Ļoti gaida, ka kāds cits labs cilvēks atnāks un uzaicinās iekāpt viņu savā lielajā, jaukajā mašīnā, un aizvedīs uz vietu, kur viss būs.

Nevarētu teikt, ka mani būtu pārņēmis liels nogurums pēc ceļa. Neko garš jau tas nebija. Pāris stundas. Turcijas pilsoņu buldurēšana visa ceļa garumā paslīd man garām. Baha Magnificat (BWV 234) ar Collegium Vocale Gent un Filipu Herrevēgi 2 stundu garumā. Dievišķa mūzika debesīs.

Bet ir jau vēls, nekur nemana cilvēku, kuram mani jāsagaida lidostā, un jāaizved uz vietu, kur viss būs. Vēl vairāk – tu zvani viņam, bet laipna operatore ar labi nostādītu balsi atbild, ka telefons izslēgts, utt. Vienīgais mierinājums, ka es nevis tikai nojaušu, ko viņa saka, kā parasti šajos gadījumos, bet tiešām saprotu. Lai izbaudītu šo mirkli, piezvanu vēlreiz – patīkami.

Espen from Rekstensamlingene. Viņš tomēr atbrauc, un es jau dodos uz vietu, kur viss ir, izņemot virtuvi, bet nebēdāju par to – man pilna soma ar mammas sagādātiem labumiem: rieksti, mandeles, šokolādes un kumelīšu tēja.

Nekā netrūkst, viss ir. Ir klavieres, ir stilīgas 19.gs.mēbeles, liela viesistaba ar flīģeli, ārkārtīgi dīvaina gleznu kolekcija. Dažas no tām man atgadina kādu uz finiera saplākšņa gleznotu padomju ainavista gleznu, no kuras man vectētiņš nekādi negribēja šķirties, uzskatīdams to par Purvīša darbiem līdzvērtīgu, kaut man jau sen gribējās nomainīt šo “meistardarbu” uz kaut ko citu. Te muzejā ir arī milzīgākais persiešu paklājs kādu esmu redzējusi. Ir bibliotēka, tiesa ne visai liela, skulptūras, tankkuģa modelis, Grīga biste, vēl daudz kas cits. Grūti pateikt, kāds ir šīs kolekcijas kopsaucējs, vadmotīvs. Es vairāk jūtos kā 19.gs.aristokrāta miteklī. Dzerot tēju lielajā istabā, raugoties uz krēsliem, kuri pāris gadsimtu laikā krietni izsēdēti, gaisā jaušot to vecišķo senu mēbeļu arotāmtu (es nesaku, ka tas ir nepatīkams) un vērojot it jauno Bechstein flīģeli stūrī piezogas doma – cik forši te būtu muzicēt. Nākamā rītā man pat nākas apsolīt galerijas saimniekam, ka to noteikti darīšu, jo tur bieži notiek koncerti. Pasakaini.

Nakts muzejā bija mierīga, nedaudz neierastu to darīja tikai etnomuzikologs no Ugandas, kurš nakšņoja blakusistabiņā, tas arī viss. Nekādu brīnumainu pārvērtību, runājošu eksponātu vai citu dīvainību.

Ny i Norge

Ar šiem vārdiem sadzīvoju veselu gadu, apmeklējot norvēģu valodas kursus. Tagad tā ir mana realitāte. Par to arī būs šis stāsts. Arī iekš foto.. Tas veltīts visiem, kuriem interesē, kas notiek ar cilvēku, kad viņš nodomājis ziemeļzemē pavadīt kādu laiku studējot.

Nedaudz arī par mani, protams, kur nu bez tā. Bet ne pārāk. Apsolu arī kādu pasaku, jo man jau tagad ir skaidrs, ka brīnumainu lietu te netrūks.