Ko dara cilvēks, kurš ieradies svešā lidostā un nezina uz kuru pusi iet?
Ļoti gaida, ka kāds cits labs cilvēks atnāks un uzaicinās iekāpt viņu savā lielajā, jaukajā mašīnā, un aizvedīs uz vietu, kur viss būs.
Nevarētu teikt, ka mani būtu pārņēmis liels nogurums pēc ceļa. Neko garš jau tas nebija. Pāris stundas. Turcijas pilsoņu buldurēšana visa ceļa garumā paslīd man garām. Baha Magnificat (BWV 234) ar Collegium Vocale Gent un Filipu Herrevēgi 2 stundu garumā. Dievišķa mūzika debesīs.
Bet ir jau vēls, nekur nemana cilvēku, kuram mani jāsagaida lidostā, un jāaizved uz vietu, kur viss būs. Vēl vairāk – tu zvani viņam, bet laipna operatore ar labi nostādītu balsi atbild, ka telefons izslēgts, utt. Vienīgais mierinājums, ka es nevis tikai nojaušu, ko viņa saka, kā parasti šajos gadījumos, bet tiešām saprotu. Lai izbaudītu šo mirkli, piezvanu vēlreiz – patīkami.
Espen from Rekstensamlingene. Viņš tomēr atbrauc, un es jau dodos uz vietu, kur viss ir, izņemot virtuvi, bet nebēdāju par to – man pilna soma ar mammas sagādātiem labumiem: rieksti, mandeles, šokolādes un kumelīšu tēja.
Nekā netrūkst, viss ir. Ir klavieres, ir stilīgas 19.gs.mēbeles, liela viesistaba ar flīģeli, ārkārtīgi dīvaina gleznu kolekcija. Dažas no tām man atgadina kādu uz finiera saplākšņa gleznotu padomju ainavista gleznu, no kuras man vectētiņš nekādi negribēja šķirties, uzskatīdams to par Purvīša darbiem līdzvērtīgu, kaut man jau sen gribējās nomainīt šo “meistardarbu” uz kaut ko citu. Te muzejā ir arī milzīgākais persiešu paklājs kādu esmu redzējusi. Ir bibliotēka, tiesa ne visai liela, skulptūras, tankkuģa modelis, Grīga biste, vēl daudz kas cits. Grūti pateikt, kāds ir šīs kolekcijas kopsaucējs, vadmotīvs. Es vairāk jūtos kā 19.gs.aristokrāta miteklī. Dzerot tēju lielajā istabā, raugoties uz krēsliem, kuri pāris gadsimtu laikā krietni izsēdēti, gaisā jaušot to vecišķo senu mēbeļu arotāmtu (es nesaku, ka tas ir nepatīkams) un vērojot it jauno Bechstein flīģeli stūrī piezogas doma – cik forši te būtu muzicēt. Nākamā rītā man pat nākas apsolīt galerijas saimniekam, ka to noteikti darīšu, jo tur bieži notiek koncerti. Pasakaini.
Nakts muzejā bija mierīga, nedaudz neierastu to darīja tikai etnomuzikologs no Ugandas, kurš nakšņoja blakusistabiņā, tas arī viss. Nekādu brīnumainu pārvērtību, runājošu eksponātu vai citu dīvainību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru