Ir silts, līst. Kājas ir slapjas, un es ar skaudību noskatos norvēģietēs, kuras man nāk pretī gumijas zābakos. Bet es neteiktu, ka šodien lietus manī izraisītu nospiestības sajūtu. Es drīzāk mēģinu sevī kultivēt domu, ka jāsāk ar to aprast, un man pat sāk iepatikties. Nu nē, ne jau slapji apavi. Lietus līst kaut kā mierīgi.
Labais cilvēks šodien uzpucējies, nevaļīgs. Atstāj mani un bagāžas kaudzi pie Fantoft Studenboligene. Ja - kas zvani, - nosauc un prom ir. Nu protams, ka es nezvanīšu. Tā jau var pierast ātri, ka visas problēmas atrisina cilvēki, kuru muzejos viss ir.
Nezvanu arī tad, kas uzzinu – pēc atslēgas jābrauc uz pilsētas centru. Sakožu zobus. Mana bāgāža: koferis 20,2 kg (1), koferis 7,56 kg (1), mugursoma (ārkārtīgi smaga) (1), fotoaparāta soma (1), instrumentu somas (2).
Es zinu, ka labi cilvēki visā pasaulē nekad neizbeigsies. Spāniete, kura studēs naftas industrijas maģistratūrā, ļauj man koferus iestumt savā miteklī. Mēs kopā dodamies uz centru, jauno Studentu centru. Viņa tur jau ir bijusi, bet atslēgu no istabiņas vēl nav dabūjusi. Un nedabūs arī šodien. Viņas līgums par kopmītņu īri stājas spēkā no 1.septembra. Tikmēr viņa mitināsies sporta zālē uz matracīša par 200 Kr, kā daudzi citi viņai līdzīgi. Man paveicās. Mana jaunā adrese Fantoftvegen 14F – 734. Piekāp, kad iesi garām.
Atgriežamies kopmītnēs, viņa laipni piedāvā palīdzēt tikt līdz “mājām”, es laipni atsakos, negribu viņu vēl apgrūtināt. Tad nožēloju, jauka meitene. See you somewhere around – tas pat skan nedaudz komiski, jo šeit dzīvo vesela gūzma cilvēku, kāds tūkstotis, bet varbūt tomēr vēl saskrienamies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru