Tā gribas kafiju, jau no paša rīta.
Dzīvoklī, tātad, nekā nav, izņemot galdus, krēslus un tukšu ledusskapi.
Ne karotīte, ne krūzīte, no apsolītā cepampanna. Visas sienas pie kopmītnes ieejas aplīmētas ar paziņojumiem par iedzīves izpārdošanu. 3 glāzes – 20 Kr, katliņš – 50 Kr, un tā bez sava gala. Neskrienu pa galvu, pa kaklu iegādāt sadzīves priekšmetus, kaut arī kafiju ļoti gribas.
Info Klubā – viss paliek nedaudz skaidrāks. Gaida izdevumi, neplānoti. Tas ir nepatīkami, bet kafiju vēljoprojām gribas.
Dodos rakstīt savu sacerējumu.
Dodos sight-seeing tūrē pa Bergenas centru.
Dodos uz kopmītnēm, apkrāvusies ar kastroļiem un pannām, maisā šķind trauki. Patīkami. Norvēģis man uz gadu aizdeva visādus virtuves piederumus. Braucu vārīt kafiju!
Citos apstākļos varbūt justos neērti ar saviem šķindošiem maisiem sabiedriskajā transportā, bet ne šodien. Iekāpj arī itāļu studenti, pilni maisi ar dažādiem sadzīves priekšmetiem, kas iegādāti IKEA, trauki, vannas istabas paklājiņi...
Mani pat pārņem zināma pārākuma apziņa. Jums tā ir bijis?
Ir astoņi vakarā. Vēl līdz šim brīdim nav sanācis neko appēst, nu nav sanācis. Tālāk viss notika ātri – paķeru iepirkumu somu un uz veikalu. Kafija! Uzvaru katliņā ūdeni un uzleju. Dievišķs aromāts piepilda manu virtuvīti bez logiem, kur pagājušogad saimniekojuši puiši.
Vakariņās rīsi bez sāls, ar kariju. Labi. Kaut kā sāku saprast stāstus par studentu dzīvi.
Daudzi manā virzienā raidīja izteiksmīgu žestu ar pirkstu pie deniņiem, kad tiecu, ka došos studēt uz Norvēģiju – vēl “dārgāku” valsti laikam grūti atrast. Bet man ir priekšnojauta, ka viss būs labi. Cilvēkam ir jāzin, ko viņš grib, un tas viņam noteikti izdosies. Un es zinu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru