Piespiedu sabiedriskie darbi

Ceturtdiena, 19.augusts

No kopmītnēm uz visām vajadzīgajām vietā, t.i., uz centru pārvietojos ar jauno Light train, ko norvēģi lepni sauc par metro (jo viņš izbrauc cauri pāris tuneļiem zem kalniem).

Bybanen jeb Pilsētbānis. Varētu pat padomāt, ka tas paredzēts studentu vajadzībām - brauc tieši cauri kopmītnēm. Ar šitādu transportu es pat varu neņemt lietussargu līdzi. No durvīm, līdz durvīm.

Maksā tāpat kā cits sabiedriskais transports, salonā WiFi.

Iegādājos mēnešbiļeti. Veicas studentiem, kuri jaunāki par 30. 40% atlaide. Bet jāreģistrē pirmajam braucienam visas. Vispirms pie biļešu automāta jāsamaksā.

Redzu, ka vilciens būs pēc pāris minūtēm, bet man priekšā norvēģu onkulītis netiek un netiek gudrs, kuru pogu spiest. Es "duru" pāri sliedēm pie pretējā pusē izvietotā biļešu automāta. Tur arī meitene, kas palīdz tik galā ar pogu spaidīšanu (viņai tāds darbs). 640 NOK veiksmīgi iztērētas par mēnešbiļeti (šī ir bez atlaides), gribu "durt" atpakaļ, lai nenokavētu vilcienu. Bet meitene mani aptur - vilciena sliežu šķērsošana neatļautā vietā - stunda piespiedu sabiedriskie darbi! Protams, ja to redz īstie cilvēki. Par laimi, viņu šoreiz šeit nav, un nebija arī pārējās reizes.

Sods par braukšanu bez biļetes sabiedriskajā transportā - 750 NOK

Sods par šmaukšanos (piem., ar personalizētajām braukšanas kartēm) daudz bargāks - 1500 NOK.

Kontroli līdz šim vēl neesmu manījusi, bet labāk tomēr braukt ar biļeti. Jā, un nešķērsot sliedes!

Trolhaugen

Piektdiena, 20.augusts.

Šodien spectūre Grīga Akadēmijas studentiem uz vietu, kas saistās ar slavenākā norvēģu skaņraža vārdu.

Trolhaugen - šodien dzirdēju tik daudz interesantu stāstu par Edvardu Grīgu, viņa sievu, tikpat slavenajiem draugiem.

Viss tiek stāstīts no cilvēka, kurš par Grīgu zina vairāk par visiem pasaulē. Aizrautīgi, ar lielu entuziasmu, aktiermeistarīgi - lasot Grīga rakstītās vēstules. Sapratu, ko nozīmē, kad cilvēks patiešām mīl savu darbu.

Edvards Grīgs bija augumā neliels. Japānā tā nevienam neliktos.

1985.gadā tika atklāta Grīga zāle - koncertzāle, kurā galvenā vieta atvēlēta Grīga mūzikai. Man bija lieliska iespēja baudīt viņa mūziku šajā zālē. Speciāli mums viens no Grīga Akadēmijas profesoriem sniedza neformālu koncertu, spēlējot Grīga klavierdarbus. Mūzika un skats aiz loga savijās tādā harmonijā, ka profesors netika pie vārda aplausu vētras dēļ, kas sekoja viņa priekšnesumam.

Vienu stāstu par Grīgu gan izstāstīšu. Grīgs viesojās pie Leipcigas orķestra koncertmeistara. Tā sagadījās, ka Johannes Brāmss un Pēteris Čaikovskis arī tobrīd atradās Leipcigā un tika ielūgti vakariņās pie šī paša koncertmeistara. Grīga kundze Nīna tika nosēdināta starp Brāmsu un Čaikovski, bet sēdējusi tur tikai brīdi. Piecēlusies, teikusi vīram, ka jūtas ļoti neērti un nevar sēdēt starp tādām "zvaigznēm". Bet es gan varu! - teicis Grīgs, un tā nu viņi visi trīs - Johannes Brāmss, Pēteris Čaikovskis un Edvards Grīgs, - sēdējuši pie viena galda un tiesājuši ievārījuma kūciņas. Brāmss paņēmis pēdējo. Koncertmeistara kundze, to vēlāk atceroties esot teikusi, ka viņa labrātāk atrodoties bērnu ballītē nevis šādu slavenu vīru sabiedrībā.

Pie šī akmens galda mēdz sapulcēties Grīga draugi un domubiedri. Grīgs arī teicis, ka viens no viņa iedvesmas avotiem ir viņa draugi - dzejnieki un rakstnieki. Iedvesmas avotu nav trūcis arī paveroties apkārt.

Edvarda un Nīnas kapa vieta.

Viņš pats bija izvēlējies šo vietu. Tas gan radīja nelielas problēmas, jo bija pierasts cilvēkus apbedīt baznīcas kapsetā. Bija pirmais gads, kad Bergenā uzsāka kremēšanu. Pēc pusgadu ilgas formalitāšu kārtošanas Grīgs ieguva savas iecerētās mūža mājas, un pēc 28 gadiem arī viņa mīļotā sieva tika apbedīta viņam līdzās.

Gandrīz visa tūre tika vadīta norvēģiski. Te uz pleca sev var uzsist mana norvēģu valodas pasniedzēja - es sapratu visu, ko gids stāstīja!! Pat vēl vairāk - es to tulkoju citiem ārzemju studentiem. Tas ko gids stāstīja angliski runājošiem studentiem diezgan atšķīrās no tiem jautrajiem stāstiem, kas tika norvēģiem. Negodīgi.

Trolhaugen atrodas pāris kilometrus no manām kopmītnēm. Noteikti aiziešu tur vēlreiz. Par Grīgu visvairāk uz pasaules zinošais cilvēks mums piedraudēja - ka tik jums nenākas te spēlēt kādu koncertu. Nu bet ar lielāko prieku, mīļais cilvēk!

Kapuces un gumijnieki.

Tad kad kalni uzliek mākoņu kapuces, man laiks meklēt savus gumijniekus. Veselu nedēļu spīdēja saule - tika iztērēti 10% no visām saulainajām gada dienām. Un šodien iesākās pirmā no 300 lietainajām.

Studentu sadraudzību lietus nav iztraucējis. Studentiem jāsteidz izmantot pēdējās no mācībām brīvās dienas.

Nenovēršami. Trešdiena, 18.augusts.

Nenovēršami katru rītu ap pl.7iem sākas būvdarbi pārsimts metru no kopmītnēm. Tur rok, ber akmeņus, urbj – baidos nokļūdīties, aprakstot visas iespējamās darbības, bet tur tiek darīts vēl daudz kas vairāk. Fantoft Studenboligene paplašinās – top apartamenti studentiem ar ģimenēm, un bērnu šiet nerūkst. Vairāk gan ar tumšu ādas krāsu. Bet kopmumā Universitātes attieksme pret studējošiem vecākiem ir pozitīva. Studentu avīzē lasu par kompozīcijas studenti, kura nāk ar meitiņu uz sava skaņdarba mēģinājumiem, jo vīrs spēlē orķestrī.

Univeritātes bērnudārzu apmeklē aptuveni 4000 bērnu. Un uz vietu jāgaida rindā.

Un vēl viena lieta, liekas, būs nenovēršama – kāds katru rītu ārkartīgi skaļi mēģina iedarbināt savu mopēdu, tā pirms 8iem. Shēma vienmēr ir vienāda – jau zinu, ar kuru reizi viņa braucamrīks atsauksies uz saimnieka aicinājumu pavizināties.

Pirmais mēģinājums. Otrdiena, 17.augusts.

Spēlēšu pūtēju orķestrī. 100 gadus neesmu spēlējusi. Mani sabaidīja, ka Norvēģijā pūtēju orķestri esot visādi. Izpētīju info par šo – jau 4 gadus šis ir labākais Norveģijas pūtēju orķestris. Profesionālu kolektīvu viņiem nav, bet pēc sezonas plānu izklāstīšanas, šis man šķiet gana nopietns kolektīvs. Katrā ziņā – daudzi no dalībniekiem ir Grīga akadēmijas studenti, pārējie – laikam absolventi.

Diriģents – ļoti interesanta parsonība. Ja mēģinājumā sākt mākt garlaicība, var izklaidēties, skaitot haizivis un delfīnus uz viņa spilgti oranžā krekla. Bet garlaicīgi nav.

18.30 – 21.30. Nopietns mēģinājuma laiks.

Bet kad tieku līdz Akadēmijai, kur 20.00 sākas ballīte ar free pizza, protams, no picas tur vairs nav ne smakas.

Atklāšana. Otrdiena,17.augusts

Svinīgā studiju gada atklāšanas ceremonija – ar Universitātes rektoru/-iem, pilsētas mēru un izglītības ministri. Tas gan drusku vēlāk.

Satieku visus citus Grīga akadēmijas studentus. Bjørn, mana kontakpersona līdz šim akadēmijā, pa ceļam uz Grīga akadēmiju mums izrāda Universitātes ēkas. Bergenas Universitāte lepojas, ka atrodas pašā pilsētas centrā, nevis ārpus pilsētas vai arī izkaisīta. Vietā ap Muzeju gandrīz katra ēka pieder Universitātei.

Ulriken – augstākais no 7 Bergenas kalniem, tā galā televīzijas tornis. Tajā televīzijas tornī kafejnīca. Tajā kafejnīcā – flīģelis. Un pie tā flīģeļa mēdzot spēlēt pats Edvards Grīgs! Viens no akadēmijas profesoriem, maza auguma, tiekot nogrimmēts par slaveno skaņradi, un spēlējot klavieres īpašos pasākumos Ulriken kalna galā. Viņš esot arī lielisks Grīga interprets – par to varot pārliecināties daudzajos ierakstos.

Akadēmijā garšīgas vafeles, kafija un tikšanās ar rektoru, manu pasniedzēju. Sajūtos ļoti īpaši, kad viņš apsviecinās ar visiem, un īpaši sapriecājas, kad ierauga mani.

Tālāk daudz informācijas, bet būs vēl vairāk.

Atklāšana.

Universitātē mācās aptuveni 18 000 studentu. Nevarētu teikt, ka visi bija atnākuši, bet kādi pāris tukstoši bija. Taps arī sižets televīzijā, jo Bergenas Universitāte ir otrā lielākā Norvēģijā.

Man vēl šis tas darāms, tādēļ no Museeplass dodos uz Griegakademiet, kas ir pāris minūšu gājienā no šejienes.

Pelnrušķītis. Pimdiena,16.augusts.

Veru durvis, lai dotos uz International student information meeting. Ceļā kurpe – vīriešu kurpe, viena. Otru nekur nemana.

Tas laikam atskaņas no iepriekšējā vakara pasākuma, kurš noritēja kaut kur zem maniem logiem. Bija ugunskurs, dziesmas, volejbols. Te gan ir noteikumi, par sabiedriskā miera traucēšanu – var nākties maksāt sodu, ja trokšņo ilgak par 23 darbdienās, un pusnakti – brīvdienās un svētku dienās.

Party tonight? - think again... Tāds uzraksts rotā visas sienas.

Kad mēģināju kopmītņu pagalmā noķert kādu globālā tīmekļa stariņu, manu uzmanību piesaistīja kāds itāļu jaunēklis, kurš apstaigāja visus, piedāvādams atrastu jaku. Pēcāk dziedāja izmisīgu, tikko radītu dziesmu meitenei, ar kuru, acīmredzot, bija vakar iepazinies, bet tagad ar skaļo muzicēšanu mēģināja saistīt viņas uzmanību.

Nezinu kāpēc, bet pavērojot šo bardu ar ģitāru rokā un ar izspūrušajiem un sarkanu lenti aptītiem matiem, radās iespaids, ka viņu mācības nemaz tik ļoti neinteresēs. Viņš pavisam noteikti bija vakara pasākuma vadītājs, jo no sava 7.stāva dzīvokļa viņa ģitāru dzirdēju vēl arī pēc pusnakts.

Varbūt viņš ir arī mūsu 7.stāva Pelnrušķītis.