Vær så snill og snakk med meg i norsk.

Šo es saku visiem norvēģiem - lai runā ar mani norvēģiski, jo citādi jau runāt neiemācīšos. Mani pasniedzēji un tuvākie kolēģi ir šo grūto misiju uzņēmušies. Grūtā misija ir - runāt lēnāk, un, ja mana sejas izteiksme skaidri liecina, ka teiktā jēgu neesmu sapratusi, atkārtot to lēnāk vēlreiz.

Pirmajā nedēļā likās, ka nesaprotu neko, kaut veselu gadu 2 reizes nedēļā gāju uz norvēģu valodas kursiem. Tad, acīmredzot, auss sāka uztvert norvēģu valodu, bet līdz ar to arī dažādos dialektus. Viņi gandrīz katrs runā savā dialektā. Un tad vēl tā sodība - nynorsk.

Iegādājos Erland Loe grāmatu Naiv.Super. Cerēju ar audiogrāmats un teksta palīdzību sākt papildināt vārdu krājumu. Kaut kā nepietiek vakarā spēka...

Ir daži, kuru runāto saprotu pilnībā - jocīgi. Bet pārsvarā jau ļoti jāsakoncentrējas.

Sapratu, ka ir viegli runāt un klausīties par tēmām, kuras apskatītas norvēģu valodas nodarbībās. Biju uz savu pirmo darba interviju! Runāju tikai norvēģiski. Vispirms zvanīju, nezināju kā būs, vai vispār sapratīšu, ko man teiks. Man paviecās, jo biroja darbiniece runāja lēni un skaidri. Telefona saruna sanāca raita, norunājām tikšanos. Arī tā pagāja veiksmīgi. Iegāju birojā un sekretārei teicu, ka man norunāta tikšanās. Viņa kaut ko nobēra, parādīja virzienu. Dodoties norādītajā virzienā, vēlreiz atkārtoju pie sevis viņas teikto - jā, sapratu, jāpasēž un jāpagaida. Galvenais nesamulst, vismaz tēlot, ka visu saproti.

Pati intervija - biju pārsteigta par savu runu. Tikai, kad darbiniece lūdza izskaidrot Karla Orfa pedagoģijas pamatus, lūdzu atļauju to darīt angliski. Tik advancēta mana norvēģu valoda vēl nav.

Esot šeit jau gandrīz mēnesi, par norvēģu valodu un darba meklējumiem esmu sapratusi vienu lietu, un tas nav nekas jauns. Ja zini valodu - daudzas durvis atveras. Ja jūs redzētu, kā atplaukst norvēģa seja, kad viņš uzzina, ka tu ārzemnieks, runā kaut nedaudz norvēģiski. Var jau būt, ka es satieku tikai jaukos norvēģus.

Naktssargs un veļas mazgātāja

Studentu kopmītnēs istabas aprīkotas ar ledusskapi un pāris plītsrinķiem - tas arī viss. Jebkuram studentam reizi pa reizei arī vajag izmazgāt savu vešiņu, un tas notiek iekš Vaskerirom - veļasmazgātavā.

Bet tur nebūt neizskatās kā amerikāņu filmās, kur mazgātavas klienti iemalko kafiju, kamēr drēbes atkal iegūst svaigāku izskatu.

Mūsējā izskatās šādi. Turklāt, te iztrūkst apģērbu gabali, kuri izmētāti pa visu koridori. Kāpēc tā - to uzzināju laika gaitā.

Katram studentam ir Vaskerikort, ar to maksā par veļas mazgāšanu (12 Kr,-) un veļas žāvēšanu (8 Kr,-), kas tiek pieskaitīts pie īres mēnešā beigās. Un ja nu sanāk to karti nozaudēt, un ja kādam citam, kura nolūki nav tik cēli, sanāk to karti atrast, tad nozaudētājam var nākties maksāt par ļoti daudzām veļas mazgāšanas sesijām - neko tur nevar darīt.

Manā stāstā es nezinu, vai es biju naktssargs vai veļas mazgātāja, bet veselu nedēļu man tā arī neizdevās satikt savu " laimīgo" veļas mašīnu. Un viss tikai tādēļ, ka nezināju tos "vilku" likumus, kas šeit valda.

Sadomāju veļu mazgāt. Sestdienā. Gribēju piecelties tā agrāk, ap desmitiem. Gandrīz sanāca, devos lejā ar savu somu, bet veļas mazgātava jau pilna, visas mašīnas dūc. Nekā. Tanī dienā vēl pāris gājieni Vaskerirom virzienā beidzās neveiksmīgi. Mēģināju to atkārtot pa nedēļas vidu. Atkal nekā. Situācija sāka kļūt bīstama - tīrās drēbes jau bija izbeigušās. Ak, kaut es pirms nedēļas būtu zinājusi, ka cīņā par veļas mašīnu jābūt tik nežēlīgam! Tas arī izskaidroja drēbes, kuras mētājās gaiteņos ap Vaskerirom, un neviens viņas nesavāc!

Ja tu atnāc mazgāt veļu, bet visas mašīnas ir aizņemtas, tad tu drīksti izņemt veļu no tās, kura savu darbu ir jau padarījusi. Ja veļas īpašnieks nav atstājis maisu, kur salikt veļu - pats vainīgs! Tas izskaidro drēbes gaiteņos, bet joprojām neizskaidro, kapēc viņas netiek savāktas. To maisu arī labāk "ievērt" veļas mašīnas durvīs, citādi kāds ļaunprātīgs veļas mazgātājs bez sava maisa, var to iekārot.

Vakarrīt man tomēr izdevās satikties ar savu veļas mašīnu. Godprātīgais mazgātājs bija izņēmis manu tīro veļu un salicis maisā. Vienīgi tagad viņam ir par vienu rozā zeķīti vairāk, bet man - par vienu mazāk.

Ulriken643

Pirmdiena, 30.augusts

Šis būs foto stāsts. Nav daudz ko stāstīt.

Un tā arī ir kā saka: Hvis har du ikke vært på Ulriken, da har du ikke vært i Bergen.

Enkelt reise: 80 Kr,-

Tur-retur reise: 145 Kr,-

Piespiedu sabiedriskie darbi

Ceturtdiena, 19.augusts

No kopmītnēm uz visām vajadzīgajām vietā, t.i., uz centru pārvietojos ar jauno Light train, ko norvēģi lepni sauc par metro (jo viņš izbrauc cauri pāris tuneļiem zem kalniem).

Bybanen jeb Pilsētbānis. Varētu pat padomāt, ka tas paredzēts studentu vajadzībām - brauc tieši cauri kopmītnēm. Ar šitādu transportu es pat varu neņemt lietussargu līdzi. No durvīm, līdz durvīm.

Maksā tāpat kā cits sabiedriskais transports, salonā WiFi.

Iegādājos mēnešbiļeti. Veicas studentiem, kuri jaunāki par 30. 40% atlaide. Bet jāreģistrē pirmajam braucienam visas. Vispirms pie biļešu automāta jāsamaksā.

Redzu, ka vilciens būs pēc pāris minūtēm, bet man priekšā norvēģu onkulītis netiek un netiek gudrs, kuru pogu spiest. Es "duru" pāri sliedēm pie pretējā pusē izvietotā biļešu automāta. Tur arī meitene, kas palīdz tik galā ar pogu spaidīšanu (viņai tāds darbs). 640 NOK veiksmīgi iztērētas par mēnešbiļeti (šī ir bez atlaides), gribu "durt" atpakaļ, lai nenokavētu vilcienu. Bet meitene mani aptur - vilciena sliežu šķērsošana neatļautā vietā - stunda piespiedu sabiedriskie darbi! Protams, ja to redz īstie cilvēki. Par laimi, viņu šoreiz šeit nav, un nebija arī pārējās reizes.

Sods par braukšanu bez biļetes sabiedriskajā transportā - 750 NOK

Sods par šmaukšanos (piem., ar personalizētajām braukšanas kartēm) daudz bargāks - 1500 NOK.

Kontroli līdz šim vēl neesmu manījusi, bet labāk tomēr braukt ar biļeti. Jā, un nešķērsot sliedes!

Trolhaugen

Piektdiena, 20.augusts.

Šodien spectūre Grīga Akadēmijas studentiem uz vietu, kas saistās ar slavenākā norvēģu skaņraža vārdu.

Trolhaugen - šodien dzirdēju tik daudz interesantu stāstu par Edvardu Grīgu, viņa sievu, tikpat slavenajiem draugiem.

Viss tiek stāstīts no cilvēka, kurš par Grīgu zina vairāk par visiem pasaulē. Aizrautīgi, ar lielu entuziasmu, aktiermeistarīgi - lasot Grīga rakstītās vēstules. Sapratu, ko nozīmē, kad cilvēks patiešām mīl savu darbu.

Edvards Grīgs bija augumā neliels. Japānā tā nevienam neliktos.

1985.gadā tika atklāta Grīga zāle - koncertzāle, kurā galvenā vieta atvēlēta Grīga mūzikai. Man bija lieliska iespēja baudīt viņa mūziku šajā zālē. Speciāli mums viens no Grīga Akadēmijas profesoriem sniedza neformālu koncertu, spēlējot Grīga klavierdarbus. Mūzika un skats aiz loga savijās tādā harmonijā, ka profesors netika pie vārda aplausu vētras dēļ, kas sekoja viņa priekšnesumam.

Vienu stāstu par Grīgu gan izstāstīšu. Grīgs viesojās pie Leipcigas orķestra koncertmeistara. Tā sagadījās, ka Johannes Brāmss un Pēteris Čaikovskis arī tobrīd atradās Leipcigā un tika ielūgti vakariņās pie šī paša koncertmeistara. Grīga kundze Nīna tika nosēdināta starp Brāmsu un Čaikovski, bet sēdējusi tur tikai brīdi. Piecēlusies, teikusi vīram, ka jūtas ļoti neērti un nevar sēdēt starp tādām "zvaigznēm". Bet es gan varu! - teicis Grīgs, un tā nu viņi visi trīs - Johannes Brāmss, Pēteris Čaikovskis un Edvards Grīgs, - sēdējuši pie viena galda un tiesājuši ievārījuma kūciņas. Brāmss paņēmis pēdējo. Koncertmeistara kundze, to vēlāk atceroties esot teikusi, ka viņa labrātāk atrodoties bērnu ballītē nevis šādu slavenu vīru sabiedrībā.

Pie šī akmens galda mēdz sapulcēties Grīga draugi un domubiedri. Grīgs arī teicis, ka viens no viņa iedvesmas avotiem ir viņa draugi - dzejnieki un rakstnieki. Iedvesmas avotu nav trūcis arī paveroties apkārt.

Edvarda un Nīnas kapa vieta.

Viņš pats bija izvēlējies šo vietu. Tas gan radīja nelielas problēmas, jo bija pierasts cilvēkus apbedīt baznīcas kapsetā. Bija pirmais gads, kad Bergenā uzsāka kremēšanu. Pēc pusgadu ilgas formalitāšu kārtošanas Grīgs ieguva savas iecerētās mūža mājas, un pēc 28 gadiem arī viņa mīļotā sieva tika apbedīta viņam līdzās.

Gandrīz visa tūre tika vadīta norvēģiski. Te uz pleca sev var uzsist mana norvēģu valodas pasniedzēja - es sapratu visu, ko gids stāstīja!! Pat vēl vairāk - es to tulkoju citiem ārzemju studentiem. Tas ko gids stāstīja angliski runājošiem studentiem diezgan atšķīrās no tiem jautrajiem stāstiem, kas tika norvēģiem. Negodīgi.

Trolhaugen atrodas pāris kilometrus no manām kopmītnēm. Noteikti aiziešu tur vēlreiz. Par Grīgu visvairāk uz pasaules zinošais cilvēks mums piedraudēja - ka tik jums nenākas te spēlēt kādu koncertu. Nu bet ar lielāko prieku, mīļais cilvēk!

Kapuces un gumijnieki.

Tad kad kalni uzliek mākoņu kapuces, man laiks meklēt savus gumijniekus. Veselu nedēļu spīdēja saule - tika iztērēti 10% no visām saulainajām gada dienām. Un šodien iesākās pirmā no 300 lietainajām.

Studentu sadraudzību lietus nav iztraucējis. Studentiem jāsteidz izmantot pēdējās no mācībām brīvās dienas.

Nenovēršami. Trešdiena, 18.augusts.

Nenovēršami katru rītu ap pl.7iem sākas būvdarbi pārsimts metru no kopmītnēm. Tur rok, ber akmeņus, urbj – baidos nokļūdīties, aprakstot visas iespējamās darbības, bet tur tiek darīts vēl daudz kas vairāk. Fantoft Studenboligene paplašinās – top apartamenti studentiem ar ģimenēm, un bērnu šiet nerūkst. Vairāk gan ar tumšu ādas krāsu. Bet kopmumā Universitātes attieksme pret studējošiem vecākiem ir pozitīva. Studentu avīzē lasu par kompozīcijas studenti, kura nāk ar meitiņu uz sava skaņdarba mēģinājumiem, jo vīrs spēlē orķestrī.

Univeritātes bērnudārzu apmeklē aptuveni 4000 bērnu. Un uz vietu jāgaida rindā.

Un vēl viena lieta, liekas, būs nenovēršama – kāds katru rītu ārkartīgi skaļi mēģina iedarbināt savu mopēdu, tā pirms 8iem. Shēma vienmēr ir vienāda – jau zinu, ar kuru reizi viņa braucamrīks atsauksies uz saimnieka aicinājumu pavizināties.