Veidojas tāds neliels sarakstiņš ar lietām, kuras jāizdara, kamēr esmu šai kalnu un troļļu zemē. Vai arī sarasktiņš ar lietām, kuras jāparāda katram draugam, kas brauks uz Norvēģiju.
Un vienu lietu es noteikti darīšu pati - vēl un vēl.
Vilciena biļetes maksā salīdzinoši lēti, ja pasūti internetā iepriekš, un braukšana cauri Hordaland IR jāizbauda!
Ar tādu skaudību skatos uz pāri labākajos gados, kuris ar savu pusprofesionālo Canon ķer katru mirkli, katru skatu. Un to var darīt nepārtrauki. Es savu Niku atstāju mājās… Negribēju stiept… Kādreiz trūkst vārdu, lai aprakstītu savu muļķību. Bet ar to fotogrāfēšu reizēm var iebraukt citā grāvi - reizēm sanāk tā, ka visu esi skatījis tikai caur kameras aci vai ekrānu. Un varbūt nav arī slikti reizēm nepaņemt to aparātu...
Tik skarbi un skaisti. Kroplīgi bērziņi, akmeņu lauki. un tanī tukšumā viens mazs namiņš, drusku sašķiebies, ar vienu mazu lodziņu un neproporcionāli milzīgu skursteni, kas salikts no akmeņiem. Pamet skatu uz otru pusi - ūdens zilgme, un tālumā - ledājs.
Tunelis. Krāčains strauts. Tunelis. Civilizācija - pilsēta, mašīnas, atkritumu savācēji. Atkal tunelis.
Sajūsmina un drusku biedē "akmeņu ķeramie" nožogojumi - tīkli, metāla sētas, kas domāti, lai aizturētu šļūdoņa radītos nogruvumus.
Vientulīgo akmens klajumu, kur grūti atrast kādu kociņu, pēkšņi nomainīja pa pļavu lēkšojošs aitu bars.
Geilo. Pavisam tuvu pie sniegotajām virsotnēm un aitām.
Pirmās 3 stundas no šī 7 stundu ceļojuma bija krietni aizraujošākas pilnīgi noteikti.
Piedzīvoju arī kārtējo nesamērību cenās. 5 stundas ceļā - sagribējās karstu dzērienu. Aizsteberēju līdz restorāna vagonam - to izdarīt nemaz nav tik viegli, jo vilciens visu laiku līkumo. Un tad es nevarēju saprast - kāpēc es samaksāju 25 NOK par kafiju papīra krūzītē no termosa, ja tieši tādu pašu kafiju, bet kartsu no automāta var Grīga hallē dabūt par 5 NOK (nu, protams, ne jau koncerta "bufetē", bet gan orķestra telpās).
Dārgais lasītāj, šī bija reportāža no ceļa posma Bergena - Oslo. Bildes sekos pēc pāris nedēļām, kad mērošu šo ceļu vēlreiz. Tad gan paņemšu aparātu. Tikai tik ideālu laiku kā šodien diezin vai varēšu apsolīt.
Nenovēršami katru rītu ap pl.7iem sākas būvdarbi pārsimts metru no kopmītnēm. Tur rok, ber akmeņus, urbj – baidos nokļūdīties, aprakstot visas iespējamās darbības, bet tur tiek darīts vēl daudz kas vairāk. Fantoft Studenboligene paplašinās – top apartamenti studentiem ar ģimenēm, un bērnu šiet nerūkst. Vairāk gan ar tumšu ādas krāsu. Bet kopmumā Universitātes attieksme pret studējošiem vecākiem ir pozitīva. Studentu avīzē lasu par kompozīcijas studenti, kura nāk ar meitiņu uz sava skaņdarba mēģinājumiem, jo vīrs spēlē orķestrī.
Univeritātes bērnudārzu apmeklē aptuveni 4000 bērnu. Un uz vietu jāgaida rindā.
Un vēl viena lieta, liekas, būs nenovēršama – kāds katru rītu ārkartīgi skaļi mēģina iedarbināt savu mopēdu, tā pirms 8iem. Shēma vienmēr ir vienāda – jau zinu, ar kuru reizi viņa braucamrīks atsauksies uz saimnieka aicinājumu pavizināties.
Spēlēšu pūtēju orķestrī. 100 gadus neesmu spēlējusi. Mani sabaidīja, ka Norvēģijā pūtēju orķestri esot visādi. Izpētīju info par šo – jau 4 gadus šis ir labākais Norveģijas pūtēju orķestris. Profesionālu kolektīvu viņiem nav, bet pēc sezonas plānu izklāstīšanas, šis man šķiet gana nopietns kolektīvs. Katrā ziņā – daudzi no dalībniekiem ir Grīga akadēmijas studenti, pārējie – laikam absolventi.
Diriģents – ļoti interesanta parsonība. Ja mēģinājumā sākt mākt garlaicība, var izklaidēties, skaitot haizivis un delfīnus uz viņa spilgti oranžā krekla. Bet garlaicīgi nav.
18.30 – 21.30. Nopietns mēģinājuma laiks.
Bet kad tieku līdz Akadēmijai, kur 20.00 sākas ballīte ar free pizza, protams, no picas tur vairs nav ne smakas.
Svinīgā studiju gada atklāšanas ceremonija – ar Universitātes rektoru/-iem, pilsētas mēru un izglītības ministri. Tas gan drusku vēlāk.
Satieku visus citus Grīga akadēmijas studentus. Bjørn, mana kontakpersona līdz šim akadēmijā, pa ceļam uz Grīga akadēmiju mums izrāda Universitātes ēkas. Bergenas Universitāte lepojas, ka atrodas pašā pilsētas centrā, nevis ārpus pilsētas vai arī izkaisīta. Vietā ap Muzeju gandrīz katra ēka pieder Universitātei.
Ulriken – augstākais no 7 Bergenas kalniem, tā galā televīzijas tornis. Tajā televīzijas tornī kafejnīca. Tajā kafejnīcā – flīģelis. Un pie tā flīģeļa mēdzot spēlēt pats Edvards Grīgs! Viens no akadēmijas profesoriem, maza auguma, tiekot nogrimmēts par slaveno skaņradi, un spēlējot klavieres īpašos pasākumos Ulriken kalna galā. Viņš esot arī lielisks Grīga interprets – par to varot pārliecināties daudzajos ierakstos.
Akadēmijā garšīgas vafeles, kafija un tikšanās ar rektoru, manu pasniedzēju. Sajūtos ļoti īpaši, kad viņš apsviecinās ar visiem, un īpaši sapriecājas, kad ierauga mani.
Tālāk daudz informācijas, bet būs vēl vairāk.
Atklāšana.
Universitātē mācās aptuveni 18 000 studentu. Nevarētu teikt, ka visi bija atnākuši, bet kādi pāris tukstoši bija. Taps arī sižets televīzijā, jo Bergenas Universitāte ir otrā lielākā Norvēģijā.
Man vēl šis tas darāms, tādēļ no Museeplass dodos uz Griegakademiet, kas ir pāris minūšu gājienā no šejienes.
Veru durvis, lai dotos uz International student information meeting. Ceļā kurpe – vīriešu kurpe, viena. Otru nekur nemana.
Tas laikam atskaņas no iepriekšējā vakara pasākuma, kurš noritēja kaut kur zem maniem logiem. Bija ugunskurs, dziesmas, volejbols. Te gan ir noteikumi, par sabiedriskā miera traucēšanu – var nākties maksāt sodu, ja trokšņo ilgak par 23 darbdienās, un pusnakti – brīvdienās un svētku dienās.
Party tonight? - think again... Tāds uzraksts rotā visas sienas.
Kad mēģināju kopmītņu pagalmā noķert kādu globālā tīmekļa stariņu, manu uzmanību piesaistīja kāds itāļu jaunēklis, kurš apstaigāja visus, piedāvādams atrastu jaku. Pēcāk dziedāja izmisīgu, tikko radītu dziesmu meitenei, ar kuru, acīmredzot, bija vakar iepazinies, bet tagad ar skaļo muzicēšanu mēģināja saistīt viņas uzmanību.
Nezinu kāpēc, bet pavērojot šo bardu ar ģitāru rokā un ar izspūrušajiem un sarkanu lenti aptītiem matiem, radās iespaids, ka viņu mācības nemaz tik ļoti neinteresēs. Viņš pavisam noteikti bija vakara pasākuma vadītājs, jo no sava 7.stāva dzīvokļa viņa ģitāru dzirdēju vēl arī pēc pusnakts.
Varbūt viņš ir arī mūsu 7.stāva Pelnrušķītis.
Bergena mani sagaida un ielūdz ar fantastisku laiku, pat eksotisku priekš Bergenas. Tā viņi paši saka. Saule spīd un es dods kalnos. Tagad varētu skanēt idilliskā melodijā no Bizē “ Karmenas” 3.cēliena ievada, kura nosaukums mani vienmēr ir sajūsminājis – Hozē aiziet kalnos.
Studenta braukšanas biļetes man vēl nav – jāpagaida pāris dienas, bet par vienu braucienu atkal maksāt 2,2 Ls arī negribas. Pareķināju. Vispār to daru visu laiku.
1 brauciens = 25 Kr.
1 nedēļa = 250 Kr, 1 mēnesis = 1000 Kr.
Studenta braukšanas karte maksā 385 Kr, brauc cik gribi, ar ko gribi – pāris vārdos – neierobežotam braucienu skaitam.
Tik jaukā laikā nolemju doties ar kājām. Google maps apgalvo, ka tie ir 6,9 km – nu kas tad tas ir!
Nolemju iekarot Fløyen – vienu no 7 kalniem, kurš atrodas ap Bergenu. Kalnā ved vilcieniņš, bet es tā riņķoju pa taciņu serpentīniem, ka attopos maršruta vidū. Esmu dilemas priekšā – iet lejā uz pieturu vai turpināt kāpt (tagad diezgan grūti pateikt – cik vēl tālu). Izmisīgi skatos uz augšu – garām iet norvēģu pāris: you can do it! - viņi saka.
Ar nelielām atpūtām pa ceļam tomēr izdodas pievārēt kalnu – tas paņem kādas 2 stundas, bet neesmu pārliecināta, ka tas bija taisnākais ceļš. Bet bija aizraujoši vērot kā es paceļos pār pilsētu. Un gala rezultāts bija vēl aizraujošāks. Šodien ir brīnišķīgs laiks, bet domāju, to vērts darīt arī kad saule nespīd zilās debesīs. Un pāris soliņu kalna galā nebūt nav viss, ko te var darīt. Tikai tad gan jābrauc ar vilcieniņu. Viss, ko gribas darīt pēc tāda kāpiena – ēst saldējumu un atpūsties.
Laiks uz leju. Ja esmu pieveikusi ceļu uz augšu, zem mana goda ir sēsties vilcienā, turklāt, kāds tūrists man atdeva kalna karti.
Kopsavilkums - noieti apmēram 25 km. Ar bailēm gaidu nākamo rītu. 25 km cilvēkam, kurš ikdienā pieradis pērvietoties ar auto, ir nopietns izaicinājums.
P.S. Viss bija labi, tikai 2 dienas ļoti nāca miegs.
Tā gribas kafiju, jau no paša rīta.
Dzīvoklī, tātad, nekā nav, izņemot galdus, krēslus un tukšu ledusskapi.
Ne karotīte, ne krūzīte, no apsolītā cepampanna. Visas sienas pie kopmītnes ieejas aplīmētas ar paziņojumiem par iedzīves izpārdošanu. 3 glāzes – 20 Kr, katliņš – 50 Kr, un tā bez sava gala. Neskrienu pa galvu, pa kaklu iegādāt sadzīves priekšmetus, kaut arī kafiju ļoti gribas.
Info Klubā – viss paliek nedaudz skaidrāks. Gaida izdevumi, neplānoti. Tas ir nepatīkami, bet kafiju vēljoprojām gribas.
Dodos rakstīt savu sacerējumu.
Dodos sight-seeing tūrē pa Bergenas centru.
Dodos uz kopmītnēm, apkrāvusies ar kastroļiem un pannām, maisā šķind trauki. Patīkami. Norvēģis man uz gadu aizdeva visādus virtuves piederumus. Braucu vārīt kafiju!
Citos apstākļos varbūt justos neērti ar saviem šķindošiem maisiem sabiedriskajā transportā, bet ne šodien. Iekāpj arī itāļu studenti, pilni maisi ar dažādiem sadzīves priekšmetiem, kas iegādāti IKEA, trauki, vannas istabas paklājiņi...
Mani pat pārņem zināma pārākuma apziņa. Jums tā ir bijis?
Ir astoņi vakarā. Vēl līdz šim brīdim nav sanācis neko appēst, nu nav sanācis. Tālāk viss notika ātri – paķeru iepirkumu somu un uz veikalu. Kafija! Uzvaru katliņā ūdeni un uzleju. Dievišķs aromāts piepilda manu virtuvīti bez logiem, kur pagājušogad saimniekojuši puiši.
Vakariņās rīsi bez sāls, ar kariju. Labi. Kaut kā sāku saprast stāstus par studentu dzīvi.
Daudzi manā virzienā raidīja izteiksmīgu žestu ar pirkstu pie deniņiem, kad tiecu, ka došos studēt uz Norvēģiju – vēl “dārgāku” valsti laikam grūti atrast. Bet man ir priekšnojauta, ka viss būs labi. Cilvēkam ir jāzin, ko viņš grib, un tas viņam noteikti izdosies. Un es zinu.
Mani šis virsraksts “noķēra” draugiem.lv domubiedros. Nolēmu izmēģināt. Es taču tagad arī esmu Bergenas latvietis. Tas ir pētījums par to kā latvieši raksta norvēģiski, kāda norvēģa doktora grāda studijām.
Rakstīju sacerējumu par saviem nākotnes sapņiem. Un sapratu, ka esot šeit, nelaidīšu iespēju garām piedalīties visādās avantūrās, jo tā vai citādi, vienmēr ir vērts to darīt.
Nu kaut vai šoreiz. Par savu sacerējumu saņemšu latviešu – norvēģu gramatikas grāmatu, kas gan vēl nav iznākusi. Un ne tikai. Norvēģis man izrādīja savu dzimto pilsētu īsā tūrē (šodien jāizstaigā vēlreiz, kamēr viss vēl nav aizmirsies). Piedevām aizdeva arī man kaut ko. Uz gadu.
Kad es ievēlos dzīvoklī ar to, ko viņš man aizdeva, mana dzīvokļa biedrene bija gatava mani sabučot no priekiem. Bet tā jau ir cita pasaciņa.
